Laikraksta Aftenposten redaktors Hjētils Kolsruds skaidro, ka īstu radikāļu Norvēģijā nav - ir bijušas dažas sīkpartijas, kuras viņš pats 90. gados pētījis kā žurnālists, bet tās pašas iznīkušas. Jautāts par Progresa partiju, kuras biedrs savulaik bijis A. B. Breivīks, H. Kolsruds atzina, ka vienīgais, kāpēc tai varētu «piesiet» radikālismu, ir tās nostāja pret imigrāciju. Visos citos jautājumos šī partija esot izteikti liberāla - tā pat bijusi pirmā partija Norvēģijā, kuru parlamentā pārstāvējis atklāts homoseksuālis, kas galēji labējiem būtu neiedomājami.
Arī Oslo Universitātes labējā ekstrēmisma pētnieks Anderss Jupski stāsta, ka Norvēģijā viņam daudz darba neesot, jo nav īsti ko pētīt. Jautāts, pie kādas ideoloģijas pārstāvjiem viņš pieskaitītu A. B. Breivīku, pētnieks atbild: «Par nacistu viņu nevar saukt, jo viņš nav antisemīts, stingri atbalsta Izraēlu. Arī konservatīvs kristietis viņš nav, drīzāk viņu varētu saukt par rietumu kultūras, kas izaugusi no kristietības, fanātiķi, bet noteikti ne par pārāk dedzīgu kristieti. Drīzāk viņš ir jauna rasistiska Eiropas strāvojuma pārstāvis, kurā ebrejus kā «galveno ienaidnieku» ir aizstājuši musulmaņi.» Arī A. Jupski nedomā, ka Progresa partija būtu uzskatāma par radikālu, piemēram, kad Šveicē tika aizliegts būvēt minaretus, Progresa partija paziņoja, ka Norvēģijā šāda aizlieguma nedrīkst būt.
Paredzams, ka imigrācija un tās ierobežošana Norvēģijā uz kādu laiku kļūs par tabu tēmu. To netieši atzīst arī Progresa partijas deputāts Norvēģijas parlamentā Mortens Hoglunds, kurš norāda, ka, piemēram, rudenī Norvēģijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās migrantu temats lielu lomu nespēlēs. Viņaprāt, gan tāpēc, ka pašvaldības neko daudz imigrācijas jomā nenosaka.
Sociologs Tomass Ēriksens Dienai atzina, ka tuvējās vēlēšanās drīzāk paredzams Darba partijas triumfs, kura saņems daudz simpātiju balsu. «Labējie drīzāk noies vēl dziļāk pagrīdē, jo baidīsies, ka viņus identificēs ar Breivīku,» paredz eksperts.