Jau ziņots, ka jaunā valdība stājās amatā otrdien, izbeidzot 541 dienu ilgušo politisko krīzi, un Sociālistu partijas vadītajai koalīcijai tagad būs jāķeras pie to problēmu risināšanas, kas bija krīzes pamatā.
Karalis Alberts II pirmdien pēc pusotra gada bez pastāvīgas valdības valstī iecēla par premjerministru frankofonās Sociālistu partijas līderi Elio di Rupo un apstiprināja viņa izveidoto valdību.
Otrdien viņš tradicionālā ceremonijā Belvederes pilī Briselē amatā iecēla gan di Rupo, gan 12 viņa valdības ministrus, gan sešus valsts sekretārus.
Jaunā valdība nomainījusi pagaidu valdību, kuru vadīja premjera pienākumu izpildītājs Īvs Leterme. Beļģijas ilggadējais finanšu ministrs, 53 gadus vecais Didjē Reinderss un 47 gadus vecais ārlietu ministrs Stīvens Vanakere jaunajā valdībā apmainījušies ar ministru portfeļiem.
Di Rupo izveidotajā koalīcijā ir pārstāvētas partijas diapazonā no kreisi centriskā līdz labēji centriskajam flangam no Valonijas un Flandrijas. Ministru portfeļi ir vienlīdzīgi sadalīti starp abām lingvistiskajām kopienām un partijām.
Valdošajā koalīcijā nav iekļauti "zaļie", kā arī flāmu separātistu kustība N-VA, kura parlamenta vēlēšanās 2010.gada jūnijā bija ieguvusi visvairāk balsu Flandrijā.
60 gadus vecais karjeras politiķis di Rupo, kurš dzimis Beļģijā ieceļojušu itāļu ogļraču ģimenē, ir pirmais frankofons Beļģijas premjera amatā vairāk nekā 30 gadu laikā un pirmais sociālists šajā amatā kopš 1974.gada. Viņš ir arī otrais atklātais homoseksuālis premjeministra amatā Eiropā pēc Islandes premjerministres Johannas Sigurdardotiras.
Beļģija bija bez pastāvīgas valdības kopš 2010.gada 13. jūnijā notikušajām parlamenta vēlēšanām, jo flāmu un valoņu domstarpību dēļ neizdevās izveidot valdošo koalīciju. Ar 540 dienām bez valdības Beļģija pārspēja Eiropas rekordu, kuru 1977.gadā bija uzstādījusi Nīderlande, 208 dienas nespējot izveidot valdību. Tika pārspēts arī Irākas uzstādītais pasaules rekords, jo Irākā 2009.gadā valdību nespēja izveidot 289 dienas.
Leterme bija premjera pienākumu izpildītājs kopš 2010.gada aprīļa, kad karalis Alberts II pieņēma viņa valdības demisiju. Lai gan karalis jau pagājušā gada jūlijā pēc vēlēšanām uzticēja di Rupo valdošās koalīcijas veidošanu, to izdevās izveidot tikai tagad.
Cerības par izeju no politiskā strupceļa radās 26.novembrī, kad politiskās partijas vienojās par nākamā gada valsts budžetu. Jautājums par budžetu bija viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem sarunās par valdību.
Papildu spiedienu beidzot izveidot valdību radīja arī starptautiskās kredītreitingu aģentūras "Standard&Poor's" (S&P) 25.novembra lēmums samazināt Beļģijas reitingu par vienu pakāpi līdz AA. S&P izskaidroja savu lēmumu ar to, ka varas iestāžu spējas reaģēt uz potenciāliem iespējamiem spiedieniem gan Beļģijā, gan no ārpuses ierobežo atkārtotas neveiksmes mēģinājumos izveidot valdību.
Galvenais valdības izveidošanas klupšanas akmens bija flāmu (60% Beļģijas iedzīvotāju) prasība palielināt Flandrijas reģiona autonomiju, it īpaši nodokļu politikas un sociālā nodrošinājuma jomā.
Franciski runājošie valoņi savukārt vēlas nepieļaut vēl lielāku valsts decentralizāciju, jo baidās zaudēt budžeta finansējumu no daudz bagātākās Flandrijas, kā arī uztraucas, ka tas nozīmē valsts sadalīšanās neizbēgamību.
Valdības veidošanas šķēršļi bija ne vien vēlētāju valodas veidotie, bet arī politiski, jo flāmu politiķi nosliecās labējā virzienā, bet valoņi - pa kreisi.