Kad kļuva skaidrs, ka atjaunot strauji pasliktinošos redzi neizdosies, brāļi vērsās pie mediķiem ar lūgumu palīdzēt viņiem veikt eitanāziju, paziņojot, ka dzīvi bez redzes un dzirdes uzskata par mokpilnu.
Neraugoties uz to, ka brāļiem nav diagnosticēta nekāda nāvējoša slimība, tāpat viņi necieš spēcīgas fiziskas sāpes, ārsti apmierināja vīriešu lūgumu, un 2012. gada 14. decembrī tika veikta eitanāzija. Tas kļuva ar unikālu gadījumu Beļģijas praksē, jo pēc valsts likumiem, lai veiktu eitanāziju, pacientam ir jāatrodas bezcerīgā stāvoklī un jājūt pastāvīgas nepanesamas fiziskas ciešanas, bet redzes vai dzirdes zaudēšana neiekļaujas šajās kategorijās.
Beļģija legalizēja eitanāziju 2002. gada 28. maijā, šajā ziņā kļūstot ar otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kura brīvprātīgu aiziešanu no dzīves atzina par pieņemamu 1984. gadā. Jāpiebilst, ka trīs gadus pēc likuma pieņemšanas pārdošanā arī nonāca īpaši komplekti, kuru sastāvā ietilpst visi nepieciešami medikamenti eitanāzijas veikšanai mājas apstākļos. Vienīgie, kas tiesīgi iegādāties šādus komplektus gan ir ģimenes ārsti.
Pēc abu brāļu nāves Beļģijas Sociālistiskā partija arī piedāvāja veikt labojumus 2002. gada likumā, atļaujot veikt eitanāziju arī cilvēkiem, kas cieš no Alcheimera slimības un nepilngadīgajiem.