Daudzi vēsturnieki par kultūras revolūcijas sākumu uzskata 1966. gada 16. maiju, kad Ķīnas Komunistiskās partijas vadība publicēja dokumentu, kurā tika apgalvots, ka partijas iekšienē esot iefiltrējušies kontrrevolucionāri "revizionisti", kuri plānojot izveidot "buržuāzijas diktatūru".
Revolūcijas mērķis bija nostiprināt Mao Dzeduna un viņa tuvāko sabiedroto varas pozīcijas, kas bija nopietni saļodzījušās pēc tam, kad izgāzās Ķīnas valdības 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā īstenotā Lielā lēciena politika, kuras nolūks bija strauji industrializēt valsti. Šis sociālekonomiskais eksperiments izraisīja plašu badu un nonāvēja vairākus desmitus miljonu ķīniešu.
Miljoniem skolēnu, studentu un strādnieku iesaistījās tā dēvētās Sarkanās gvardes (hunveibini) vienībās, lai cīnītos pret "buržujiem" un "imperiālistiem". Ķīnu pārņēma asiņainas vardarbības vilnis, jo Mao Dzeduns drošības iestādēm pavēlēja neiesaistīties Sarkanās gvardes darbā. Nereti bērni nogalināja savus vecākus, jo tie bija atļāvušies izteikties kritiski par valsts vadību.
1968. gada beigās Mao Dzeduns aptvēra, ka revolūcija vairs nav kontrolējama. Miljoniem gados jaunu pilsētnieku, viņu vidū bija arī pašreizējais Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, piespieda doties strādāt uz laukiem, daudziem no viņiem liedzot iegūt izglītību. Sabiedriskās kārtības atjaunošanā iesaistīja armiju, Ķīnā faktiski ieviesa militāro diktatūru, kas ilga līdz 1971. gadam.