Lietuvas Izglītības zinātņu universitātes lektore Renata Mackevičiene kopā ar vīru, ornitologu Marijonu Mackeviču saulainā 15.maija rītā bija devušies vērot putnus, kad apmēram 130 metru attālumā pamanīja pāri kādai iztaisnotai upītei brienam prāvu dzīvnieku. Sākumā viņi nodomāja, ka tā varētu būt mežacūka vai alnis, taču, kad dzīvnieks izbrida atklātā pļavā un nopurināja samirkušo kažoku, kļuva skaidrs, ka tas ir lācis. Dzīvnieks paraudzījās apkārt un, šķiet, sajutis cilvēka smaku, sāka skriet pāri plašam tīrumam uz meža pusi, tad pārpeldēja Merķes upi un pazuda mežā.
Mackevičienei izdevās iemūžināt reto Lietuvas ciemiņu vairākos uzņēmumos, diemžēl lāča pēdas irdenajā, kūdrainajā zemē nebija labi saskatāmas un egļu biezoknī izzuda pavisam. Vēlāk papētot, atklājās, ka sākumā lācis upītes malā mielojies ar jaunajiem gārsu dzinumiem.
Pēc pazīstamā lietuviešu dabasszinātnieka Tada Ivanauska (1882-1970) datiem, pēdējais lācis Lietuvā nošauts 1883.gadā. Mūslaikos pa kādam lācim reizēm ieklīst Lietuvā no Latvijas vai Baltkrievijas.
Kā uzskata pazīstamais dabas pētnieks un rakstnieks Selemons Paltanavičs, arī šis lācis, visticamāk, ieradies pāri Lietuvas austrumu robežai, lai gan novērots jau patālu no tās, taču maz ticams, ka dzīvnieks varētu apmesties Lietuvā, jo tam trūktu pietiekami mierīgu mežu masīvu, kur nestaigā cilvēki, nebraukā mašīnas, nestrādā tehnika - ja nu vienīgi kādā no plašākajiem rezervātiem.
1967.gadā un 1968.gadā lācis tika manīts Lietuvas dienvidos, Alītas un Varēnas rajonos, 1975.gadā - mežā pie Biržiem, netālu no Latvijas robežas, 1982.gadā Ukmerģes rajonā valsts vidienē, bet 2009.gadā Aukštaitijā, Labanoras mežā mednieki uzgāja lāča pēdas.
Pirms sešiem gadiem netālu no Viļņas, Lavorišķu robežkontroles iecirknī Baltkrievijas robežas tuvumā, robežsargi fiksēja liela dzīvnieka pēdas, kas veda no kaimiņvalsts puses, un zinātnieki apliecināja, ka pēdas pieder brūnajam lācim. Pirms 15 gadiem lāča pēdas manītas pat Viļņas apkaimes mežos aiz Zaļajiem ezeriem, pilsētas robežās.