Izskanējušās runas, ka Made bija nervoza un agresīva, Velga noliedz. "Made nebija agresīva, viņa neuzbruka ne man, ne manam kolēģim. Ja viņa būtu gribējusi uzbrukt, viņai bija visas iespējas, viņa varēja mūs saplosīt gabalos, bet viņa tā nedarīja. Arī nervoza viņa nebija. To nevar nosaukt par nervozitāti – viņa priecājās, ka tikusi brīvā dabā. Ja viņa būtu nervoza, viņa sēdētu mežā un neksutētu no vietas".
Pēc tam, kad tika nolemts lāci nošaut, Velga aizbraukusi mājās: "Es taču nesaukšu klāt lāci, lai viņu nošautu, tāpēc sīkākas detaļas par notikušo nezinu". Jautāta, vai taisnība, ka Made saplosījusi kādu suni, Velga teic: "Un kas tur tik briesmīgs, ja arī lācis būtu saplosījis kādu suni, ja reiz viņiem sanācis kašķis? Ja suns rej uz lāci, protams, ka viņš iekraus sunim ar ķepu. Klāt šādam gadījumam nebiju, tāpēc nevaru spriest".
Velga arī pilnībā piekrīt Dzīvnieku Drauga fonda viedoklim, ka būtībā Made ar savu dzīvību samaksāja par cilvēku bezatbildību, jo tieši cilvēkiem bija pienācīgi jāparūpējas, lai lāči nevarētu izkļūt no savas mājvietas. "Jā, tā tas ir, to visu nevarēja vilkt tik ilgi, kā tas tika vilkts. Tāpēc jau es cīnījos par jaunu mājvietu Ilzītei,” teic Velga.
Jautāta, kādēļ Madi nevarēja iemidzināt otrdien, kad viņas sastapās mežā, Velga atklāti teic, ka tobrīd viņai ar kolēģi nav bijis līdzi iemidzināšanas ierocis. “Mazliet neapdomīgi tas bija, piekrītu. Mums vajadzēja iet kopā ar kolēģi, kam bija šis ierocis, bet neviens jau negaidīja, ka tas lācis pēkšņi atradīsies. Mēs uz dullo gājām pa mežu un lācis negaidīti pie mums pieskrēja. Piekrītu, ka vajadzēja vairāk sagatavoties," secina Velga.