Šā gada 9.oktobra LTV raidījumā “de facto” vēstīja, - lai palīdzētu attīstīt militāro ražošanu, valdība jūlijā atbalstījusi ideju par Aizsardzības ministrijas un LMT kopuzņēmuma veidošanu - LMT jau šobrīd sadarbojoties ar ministriju dažādos projektos, piedaloties arī NATO un Eiropas Aizsardzības fonda projektos. Lai arī militārā jomā ir īpaša un tādēļ argumenti, kādēļ pieņemti tie vai citi lēmumi, parasti ir slepeni, jautājums paliek: kādēļ sadarbībai izvēlētā tieši LMT un kādēļ izvēlētais sadarbības piedāvājums varētu būt valstij pats izdevīgākais? Raidījumā apiets jautājums, vai tika izsludināts konkurss uz partnerību un kādi bijuši šī konkursa nosacījumi. Ja konkurss nav izsludināts, aktuāls jautājums par pārējo mobilo operatoru iespējām Latvijā realizēt tiesības uz brīvu preču un pakalpojumu tirgu. 2019. gadā divi vadošie sakaru operatori SIA “Tele2” un SIA “BITE Latvija” publiski pauda pārmetumus amatpersonām par konkurences ierobežošanu mobilo sakaru pakalpojumu iepirkumos, par tendenci valsts un pašvaldību iestāžu publiskajos iepirkumos izvēlēties nevis izdevīgāko, bet gan dārgāko sakaru pakalpojuma piedāvājumu. Iepriekš minētajam varētu arī nepievērst uzmanību, ja vien SIA “Tele2” un SIA “BITE Latvija” nebūtu uzsākuši vairākas tiesvedības saistībā ar valsts un pašvaldību institūciju iepirkumiem, kuros, viņuprāt, acīmredzama labvēlība izrādīta valstij pietuvinātajam LMT. Tiesvedības turpinās. To iznākums parādīs cik pamatoti valsts drīkst vai nedrīkst izvēlēties sev tīkamāko pakalpojumu ignorējot piedāvājumos iestrādātos finansiālos un tehniskos parametrus.
Brīdina par konkurences kropļojumiem
2019. gada rudenī “Tele2” un “BITE Latvija” vadošās amatpersonas plašsaziņas līdzekļiem pauda, ka vairākos valsts un pašvaldību institūciju izsludinātājos iepirkumu nolikumos iekļautas mobilo sakaru tirgu kropļojošas normas no kurām noprotams, kurš operators tiks pasludināts par uzvarētāju.
2019. gada septembrī “Tele2” komercdirektors Raivo Rosts paziņoja, ka valsts pārmaksā par mobilo sakaru pakalpojumiem, jo izmanto novecojušus un konkurenci kropļojošus iepirkumu noteikumus. Kā piemēru viņš minēja Nodrošinājuma Valsts aģentūras izsludināto iepirkumu “Mobilo sakaru operatoru sniegto pakalpojumu iegāde Iekšlietu ministrijas padotības iestāžu vajadzībām uz pieciem gadiem”. Iepirkumā “Tele2” esot iesniedzis finanšu piedāvājumu par kopsummu 5,47 eiro par pieslēgumu , taču iepirkumā zaudējis pretendentam, kurš iesniedzis finanšu piedāvājumu 10,82 eiro par pieslēgumu. Pēc R. Rosta teiktā, valsts iestāde iepirkumā apzināti izvēlējusies dārgāko nevis izdevīgāko piedāvājumu: “Iekšlietu ministrijas gadījums raksturo situāciju valsts un pašvaldību iepirkumos. Proti, tajos tiek definētas tehniskās un pakalpojumu prasības, kas bija aktuālas pirms 10 un vairāk gadiem, kad mobilo sakaru tirgus situācija bija radikāli atšķirīga. Rezultātā iepirkumā uzvar pretendents, kura finanšu piedāvājumu kopsumma ir divreiz lielāka. Mūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad nav iespējams uzvarēt, pat ja pakalpojumus piedāvājam par velti! Tā ir absurda situācija. ...”
2019. gada novembrī R. Rosts portālam delfi.lv skaidrojis, kurš ir ieguvējs no, viņaprāt, netaisnīgās pretendentu atlases: “Oficiālie Finanšu ministrijas dati liecina, ka ap 70% ministriju un to padotības iestāžu mobilo sakaru pakalpojumus sniedz viens operators – LMT. Ja ņemam vērā tikai ministrijas, tad 12 no 13 ministrijām pakalpojumu sniedzējs ir šis konkrētais nozares spēlētājs. Šim faktam mēs nepievērstu vērību, ja iepirkumos visiem tirgus spēlētājiem būtu vienlīdzīgas iespējas konkurēt un uzvarētu objektīvi konkurētspējīgākais piedāvājums. Diemžēl šobrīd notiek centieni ar dažādām konkurenci kropļojošām metodēm saglabāt to tirgus situāciju, kāda vēsturiski izveidojusies šajā sektorā, un noturēt to handikapu, kuru LMT ieguvis kā pirmais mobilo sakaru operators Latvijā”.
“Džentlmeņa komplekts”
R. Rosts akcentējis parametrus, kādus valsts un pašvaldību institūcijas iestrādā iepirkumu noteikumos, lai nodrošinātu uzvaru konkurentam LMT, bet pārējos izslēgtu no spēles. Šos noteikumos iestrādātos parametrus R. Rosts nodēvējis par džentlmeņa komplektu.
Kā pirmo viņš min nosacījumu par bāzes staciju skaitu. Viņaprāt, šis kritērijs nav izšķirošais sakaru kvalitātes nodrošināšanai: “Ja jūs vēlaties, piemēram, iegādāties 10 sterus malkas, jums taču nav būtiski, ar cik daudz zāģiem tā tika sagādāta. Taču valsts un pašvaldību institūcijas mobilajos sakaru iepirkumos gan vērtē, cik daudz zāģu ticis izmantots jeb, citiem vārdiem sakot, vai attiecīgās kvalitātes nodrošināšanai tiek izmantotas divas vai trīs bāzes stacijas. Fizikas likumu kopsumma tiek aizstāta ar primitīvu aritmētisku saskaitīšanu. Situācija ir patiesi absurda”.
Pēc R. Rosta teiktā, otrs nosacījums ir finanšu piedāvājums ar “tukšajiem” punktiem, par kuriem reāla cīņa nenotiek, bet ar kuru starpniecību mākslīgi tiek palielināta finanšu piedāvājumu loma: “Piemēram, punkti tiek piešķirti par pakalpojumu nodrošināšanu, kurus visi operatori jau nodrošina bez maksas savā pamatpiedāvājumā. Jau sen operatoriem nav noteikta maksa par jauna numura pieslēgšanu, SIM kartes maiņu un veikto zvanu ikmēneša sarunu sarakstu, taču šie punkti tiek izdalīti atsevišķi un tiem tiek piešķirta zināma vērtība punktu izteiksmē”.
Absurdās prasības
Arī “BITE Latvija” vadītājs Kaspars Buls 2019. gada decembrī aģentūrai LETA un portālam TVNET, pārskatot 2018. un 2019. gadu valsts un pašvaldību institūciju izstrādātos nolikumus, uzskaitījis astoņas spilgtākās, viņaprāt, nepamatotās un novecojušās prasības.
Pirmā - saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma princips. Tas, viņaprāt, ir piemērots un saprotams vērtēšanas kritērijs, taču ne telekomunikāciju nozarē, jo mūsdienās visi tirgus spēlētāji spēj piedāvāt mobilo sakaru pakalpojumus vienlīdz augstā kvalitātē, un atšķirība novērojama tikai tad, ja runa ir par sakaru nodrošināšanu atsevišķos kritiskajos punktos.
Otrā - novecojušu regulatora mērījumu izmantošana. “Muļķīgi, ka, izsludinot publisko iepirkumu 2019. oktobrī, tehniskajā specifikācijā tiek ietverta atsauce uz SPRK gada pārskatiem jeb mobilo sakaru kvalitātes mērījumiem, kas veikti pirms teju gada vai pat ilgāka laika”, norādījis K. Buls
Trešā - klientu apkalpošanas centru skaits. Pēc K. Bula teiktā, apkalpošana klātienē ir morāli novecojusi, tādēļ uzņēmēji dara visu, lai padarītu klientu dzīvi ērtāku un viņiem nebūtu jādodas uz salonu, lai, piemēram, apmaksātu rēķinu vai pieslēgtu papildu pakalpojumu.
Ceturtā - sakari nepieciešami visā pasaulē, arī Somālijā. “Cik daudzi ierēdņi, piemēram, Latvijas pašvaldībās, darba nolūkos dodas uz tādām valstīm kā Somālija, Pakistāna, Taizeme”, ar sarkasmu vaicā K. Buls.
Piektā - atzvanīšanas iespēja viesabonēšanā. Pēc K. Bula domām, šis pakalpojums ir arhaisks, tādēļ mobilo sakaru operatori, izņemot LMT, to vairs nepiedāvā.
Sestā - bāzes staciju skaits un sakari noteiktās frekvencēs. Pēc K. Bula teiktā, šī prasība publiskajos iepirkumos ir sastopama visbiežāk. Salīdzinot ar citiem konkurentiem, LMT esot visvairāk bāzes staciju, taču, tas nenosakot mobilo sakaru kvalitāti, jo katra bāzes stacija nodrošinot atšķirīgu pārklājumu, vienai tas var būt aptuveni 10 km, citai - 3 km. Par pakalpojumu kvalitāti, liecinot SPRK mobilo sakaru kvalitātes mērījumi Latvijā, kas visiem operatoriem esot ļoti līdzīgi.
Septītā - nodrošināt mobilos sakarus dažādās frekvencēs, arī tādās, kuras cilvēki nemaz neizmanto, jo viņiem nav atbilstošu ierīču. Pēc K. Bula teiktā, tā ir absolūti mākslīga prasību jeb “ķeksīša” izpilde, kurai nav nekāda praktiska pielietojamība, bet skumjākais - tas nav konkurētspējas rādītājs.
Astotā - fiksēto un mobilo sakaru pakalpojumi vienā iepirkumā. Kā norāda K.Buls, tie ir divi dažādi pakalpojumi un šo principu varot pielīdzināt vēlmei viena iepirkuma ietvaros nopirkt mobilos sakarus un, piemēram, printeri.
Būtiski piebilst – pārlapojot vairākus privātā segmenta iepirkumu noteikumus, kuri nav publiski pieejami, redzams, ka nevienā no tiem iepriekš minētās prasības nav iestrādātas. Privāto kompāniju galvenās prasības pretendentiem ir divas - cena un pakalpojuma kvalitāte.
Kā šā gada jūlijā publiski pauda SIA “BITE Latvija” Valsts un pašvaldību klientu apkalpošanas segmenta un IKT komercsegmenta pārdošanas direktore Dace Šafranska, “situāciju ar publiskā sektora iepirkumiem mobilo telekomunikāciju jomā var dēvēt par matemātisku spēli ar vērtēšanas kritērijiem, kas ilgst jau vairākus gadus. Lai gan tajā visbiežāk uzvar viens pretendents, zaudētāju ir daudz vairāk, jo cieš ne tikai godīga tirgus konkurence, bet arī sabiedrība kopumā”.
Niķi nemainīgi
Caurlūkojot publiski pieejamos šā gada iepirkumu noteikumu datus redzams, ka situācija mobilo sakaru pakalpojumu iepirkumos nav mainījusies.
No šogad veiktajiem 25 valsts un pašvaldību institūciju mobilo sakaru pakalpojumu iepirkumiem LMT uzvarējis un ar kompāniju slēgts līgums 15 gadījumos, ar “BITE Latvija” 6 gadījumos, ar “Tele2” vienā gadījumā. 6 gadījumos iepirkuma noteikumos nav iekļauti konkurenci ierobežojoši nosacījumi, 7 gadījumos par iepirkumu iesniegta sūdzība Iepirkumu uzraudzības birojam.
Šī gada iepirkumos iesniegto cenu salīdzinājums liecina, ka valsts un pašvaldību institūcijas ir gatavas par pakalpojumu pārmaksāt pat 7 reizes, lai tikai iepirkumā uzvarētu, acīmredzot, iepirkuma izsludinātājam tīkamākais pakalpojuma sniedzējs. Piemēram, šā gada aprīlī Siguldas novada pašvaldība izsludinājusi iepirkumu “Mobilo sakaru nodrošināšana Siguldas novada pašvaldības administrācijai un iestādēm”. Iepirkumā uzvarējis LMT piedāvājot pakalpojuma centu 23,50 eiro par vienu pieslēgumu. Salīdzinoši “BITE Latvija” to pašu piedāvājusi par 3 eiro. Tas nozīmē, ka Siguldas novada pašvaldība, līdz šim nenoskaidrotu motīvu vadīta, par pakalpojumu gatava pārmaksāt 7 reizes. Līdzīgi šā gada janvārī Latvijas Republikas prokuratūra izsludinājusi iepirkumu “Mobilo sakaru pakalpojumu nodrošināšana”. LMT piedāvāta cena – 29.04 eiro, bet “BITE Latvija “ 6.15 eiro. Arī Tiesu administrācija un Dobeles novada pašvaldība, spriežot pēc šā gada iepirkumu cipariem, par mobilo sakaru pakalpojumu pārmaksājusi četras reizes.
Jaunajai varai jārod risinājums
Lai arī joprojām nav zināms jaunās valdības sastāvs, tai agri vai vēlu nāksies risināt sūdzības par kropļojumiem publiskajos iepirkumos. To nāksies darīt kaut vai arī tādēļ, lai strīdi neaizēnotu valsts centienus militārā jomā sadarboties ar privātajiem sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Kā publiski norādījusi D. Šafranska, taisnīgas iepirkuma procedūras nodrošināšanai “katram pasūtītājam mobilo sakaru jomā būtu jāsaņem trīs vienlīdzīgi, individuāli sagatavoti un salīdzināmi piedāvājumi. Tiesa, šī brīža situācija burtiski “nokauj” komersantu vēlmi startēt iepirkumos, tāpēc ļoti ceram, ka no publisko iepirkumu un sakaru nozari uzraugošām ministrijām sekos reāli soļi, kas steidzami risinās situāciju, vienlaikus veicinot iepirkumu labās prakses vadlīniju piemērošanu”.