Heraldikas – zinātnes, kas pēta ģerboņus kā vēstures avotu – pirmsākumi Eiropā meklējami 12.gadsimtā, kad turnīros tika skaidroti bruņinieku ģerboņi. Latvijā gan tas notika krietni vēlāk – 1893. gadā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā Aleksandra fon Rādena vadībā izveidoja Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas sekciju, vēl pēc desmit gadiem Jelgavā notika Baltijas heraldikas izstāde ar 2317 eksponātiem un katalogu, bet 1931. un 1934. gadā tika publicēts Maksa Millera divsējumu darbs “Beitrag zur baltischen Wappenkunde”, kas aplūkoja 5476 ģerboņus no Latvijas un Igaunijas. Savukārt šīs vēstures zinātnes jomas termini tika izstrādāti vien pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 20.gadsimta 90.gados, kad Valsts heraldikas komisija iedibināja Terminoloģijas apakškomisiju. Tagad jau droši varam runāt par to, ka heraldika Latvijā attīstās, saglabājot vēsturi un radot jaunu, lai nestu to nākamajām paaudzēm.
Ģerboņu izpēti Latvijā var skatīt no diviem aspektiem. Vispirms, no akadēmiskā viedokļa, kur, piemēram, vēsturnieks Edgars Sims šobrīd strādā pie promocijas darba, pētot vairākus gadsimtus senus ģerboņus. Otrs aspekts saistīts ar ģeneoloģisko izpēti, ko lielākoties veic kopā ar māksliniekiem, veidojot dzimtas ģerboni.
Īstu ģerboņu “bumu”, ja tā var teikt, Latvija piedzīvoja saistībā ar 2022.gada administratīvi teritoriālo reformu, kad no jauna tika izveidoti 12 novadu un 26 pagastu ģerboņi. Šajā procesā tika iesaistīti arī iedzīvotāji, kuri sniedza priekšlikumus, kā tad konkrētās pašvaldības ģerbonim būtu jāizskatās, kas procesu paildzināja un nedaudz arī sarežģīja, taču tajā pašā laikā tam bija arī izglītojoša loma, jo ikdienā ar heraldiku nodarbojas reti kurš cilvēks.
Pēc reformas process nav “iesaldējies”, jo ir novadi, kuri vēlas, lai visiem tajā iekļautajiem pagastiem ir savs ģerbonis. Pērn šādu ceļu gāja Kuldīgas novads, bet šogad paredzams, ka tam sekos arī Tukuma novads.
Dzimtas ģerbonis stiprina piederības sajūtu Latvijai
Ja skatāmies uz dzimtu ģerboņiem, kuri Latvijā reģistrēti vairāk nekā simts, tad to izstrāde balstīta uz īpašnieka izpratni par heraldiku un savas ģimenes vērtībām. Informācija par dzimtu ģerboņiem iekļauta divās 2020.gadā iznākušās grāmatās – “Dzimtu ģerboņi” un “Dzimta un ģerbonis”, kuru sastādītāja vēsturniece Ramona Umblija uz šo heraldikas daļu paskatījusies kā uz morālo vērtību simbolu un vēsturi.
“Interese par dzimtu ģerboņiem nav zudusi – arvien saņemam jaunus pieteikumus to reģistrācijai. Kopš 2020.gada, kad iznāca grāmatas, esam apstiprinājuši 38 jaunus dzimtu ģerboņus, un tas, manuprāt, ir ļoti solīds rādītājs,” skaidro vēsturniece R.Umblija, kura ir arī Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece.
Viņa uzsver, ka dzimtas ģerboņu izveide un reģistrācija stiprina arī piederību Latvijai – nereti ir gadījumi, kad ģimenes, kas izklīdušas pa visu pasauli, sanāk kopā Latvijā, lai apkopotu tās vērtības, kuras viņiem ir svarīgas. “Dzimtas ģerboņa izveide saliedē un stiprina piesaisti kādai vietai, rada prieku un lepnumu par savu ģimeni, un vienlaikus tas ir arī skats nākotnē – definējot tās vērtības, ko vēlamies saglabāt nākamajām paaudzēm,” piebilst vēsturniece, norādot, ka dzimta ir mazākā no vienībām, kuru kopums rada mūsu valsti un tās vērtības.
Jāpiebilst, ka privāts ģerbonis nav obligāti jāreģistrē, to var lietot arī tāpat, vienīgi tad tas netiek uztvert kā dzimtas īpašums un par ģerboņu lietošanu nepiederošām personām atbildība nav noteikta.
Ko mēs varam ieraudzīt dzimtu ģerboņos?
Kā minēja R.Umblija, dzimtas ģerbonis ir vizualizēts vērtību kopums, kas konkrētajiem cilvēkiem ir svarīgs, tādēļ arī dzimtu ģerboņi ir diezgan atšķirīgi.
Mākslinieki Ilze Lībiete un Juris Ivanovs veidojuši vairāku dzimtu ģerboņus, tajā skaitā eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. 2008. gadā reģistrētais eksprezidentes dzimtas ģerbonis ietver devīzi latīņu valodā “Labor, amor, veritas”, kas latviski nozīmē “Darbs, mīlestība, patiesība”. Tāpat savs dzimtas ir ģerbonis ir ekspremjeram Mārim Gailim, un tajā, atbilstoši ģimenes uzvārdam, iekļauts gailis, kā arī dzimtai tik svarīgās kuģniecības simbols – pāļa mezglā sasietas virves, kas simbolizē noturību.
Nenoliedzami, pieminēšanas vērts ir Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča dzimtas ģerbonis, kas būtībā ir liecības par vairākās paaudzēs ārpus Polijas dzīvojošas poļu izcelsmes muižnieka Broņislava Stankeviča un Adeles dzimtas dzīvi Latvijā divu gadsimtu ilgumā. Tajā redzama zelta lidojoša dūja, zelta patriarha zizlis, zaļa prelāta cepure ar tādiem pašiem 10 pušķiem katrā pusē, bet zem vairoga – pallijs un devīze “Fortitudo mea dominus” (“Spēks – mans Kungs”).
Interesanti, ka Latvijā ir arī dzimta, kura ģeogrāfiskajās ekspedīcijās sava ģerboņa attēlu aizgādājusi uz simboliskām un grūti pieejamām vietām, – tā, piemēram, Mališko dzimtas ģerbonis pabijis visās pasaules daļās un visos planētas kontinentos. Mališko dzimtas, kuras pārstāvis ir ietekmīgais uzņēmējs Maksims Mališko, ģerboni rotā krāšņa zelta saule kā patiesības un bagātības simbols. Tajā iekļauta arī lauva – spēka, vīrišķības un varas simbols, un zobens, kas apliecina gatavību aizstāvēt savu dzimtu. Mališko dzimtas vērtības ietvertas devīzē “Mentis concordia Felicitas” jeb latviski “Laime ir prāta harmonija”. Jāpiebilst, ka Mališko dzimtas ģerbonis ir īpašs Latvijas heraldikā, pateicoties tā veidotājiem – pasaulē pazīstamiem heraldikas teorētiķiem, Madrides karaliskās ģeneoloģijas un heraldikas akadēmijas un Ferdinanda Katoļu institūta (Saragosa, Spānija) barona de Valdeolivosa katedras pārstāvjiem, Šveices, Polijas un Skotijas Heraldikas biedrību biedriem, kā arī pilntiesīgiem Heraldikas mākslas biedrības biedriem un Heraldikas mākslas biedrības (Lielbritānija) māksliniekam, kurš šā ģerboņa izveides laikā pat iemācījās latviešu valodu, lai spētu iedziļināties Latvijas heraldikas prasībās.