Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +3 °C
Skaidrs
Otrdiena, 16. aprīlis
Mintauts, Alfs, Bernadeta
Iedzīvotājiem ir zemas zināšanas par medijiem, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas docente Sandra Murinska atzīst intervijā Baibai Krastiņai

Svarīgi ir ne tikai zināt, bet arī izprast dziļāk

Novembra beigās, lai uzlabotu Latvijas jauniešu medijpratību, tika publicēta vietējo ekspertu veidota izglītojoša tiešsaistes spēle auditorijai no 12 gadu vecuma. Spēles Medijpratības cirks izstrādē piedalījās arī Sandra Murinska, komunikācijas zinātnes doktore, kura bijusi arī projekta Skola 2030 medijpratības satura veidotāja.

Kā jūs kopumā vērtētu Latvijas jauniešu medijpratību?

Kad Klinta [Ločmele, Medijpratiba.lv projekta autore] mani uzrunāja, viņa teica, ka spēle paredzēta diezgan plašai vecuma amplitūdai. Tādēļ saturs bija jāveido tāds, lai spētu uzrunāt pēc iespējas vairāk cilvēku.

12 gadu vecam bērnam varbūt vairāk patiks pats spēles process, tomēr tajā pašā laikā liks arī padomāt. Vecākiem jauniešiem ir jau izzinošais materiāls. Skaidrojumi ir noderīgi tieši šai pusaudžu auditorijai – 15+, kā arī skolotājiem un jauniešu vecākiem. Kā redzu šobrīd, kad notiek spēles aprobācija, to spēlē ne tikai pusaudži, bet tas ir izzinošs un vērtīgs materiāls arī skolotājiem. 
Jaunieši uz dažiem jautājumiem varbūt labāk zina atbildes, bet viņiem nav dziļāku zināšanu. Ar papildu skaidrojumiem rodas plašāks priekšstats par jautājumu. Daudzi pētījumi rāda, ka gan jauniešu vecākiem, gan skolotājiem ir ļoti zems zināšanu līmenis medijpratībā. Protams, nepiekrītu, ka jauniešiem tas ir augsts, bet skolotāji un vecāki ir tā auditorija, kas ir gatava padziļinātāk lasīt, mācīties, domāt, aizdomāties par šiem jautājumiem. Pusaudžiem ir diezgan grūti teorētisko uztvert un varbūt īsti negribas klausīties.

Pagājušajā [2019. gada] vasarā rīkoju nometni Latgales jauniešiem no pierobežas – no Kārsavas, Ludzas, Daugavpils. Veicu nelielu aptauju, kurā jautāju, vai viņi ir sastapušies ar viltus ziņām, ar dezinformāciju. Visi atzina, ka nepieciešams pusaudžu vidū veicināt medijpratību, jo gan viņi, gan viņu draugi ir sastapušies ar dažādām viltus ziņām. Galvenokārt tika minēti sociālie tīkli. Facebook, sociālie tīkli viņu vidē ir tas "ļaunuma avots". 

Sociālie tīkli jau ir "ļaunums" jebkurai vecuma grupai. 

Šeit parādās tas mediju spēks vai vara. Masu medijiem kopumā ir divas puses. Masu medijiem mūsu dzīvē ir centrālā loma. To, kā veidojam savu pasaules uzskatu, uztveri, attieksmi, mēs galvenokārt iegūstam caur medijiem. Masu mediji kā informācijas iegūšanas veids ir tas pozitīvais. Otra daļa ir kā melnais plankums. Tur ir tā mediju daļa, kur parādās baumas, šantāža, sazvērestības teorijas. Mediji ir kā platforma visai šai manipulācijai ar sabiedrību. Tādēļ mēs nevaram medijus vērtēt tik viennozīmīgi – ka tie ir tikai viltus ziņu nesēji, vai atkal otrādi – tikai informācijas nesēji.

2017. gadā bija pētījums par medijpratību Latvijā. Tur nedaudz virs 50% cilvēku apgalvoja, ka viņi spēj atšķirt viltus informāciju no patiesajām ziņām. Ja skatāmies reālajā dzīvē, tomēr parādās tik daudz maldinošas informācijas plūsmas, ka šķiet – nereti cilvēki pārvērtē savas kritiskās domāšanas spējas. Medijpratība noteikti ir jāpilnveido. Es šeit gribētu runāt ne tikai par dezinformācijas noteikšanu, bet arī par to, kā informācija tiek meklēta, atlasīta, un arī to, kā mēs paši veidojam informāciju. Arī to, kāds ir mūsu pasaules uzskats kopumā – kā mēs dzīvojam, kādi ir mūsu paradumi, izglītības līmenis, kā mēs uztveram un veidojam viedokli par notikumiem savā ikdienā. Šeit es arī faktiski nosaucu medijpratības definīciju. 

Kāds varētu domāt – kamēr jaunieši ir nepilngadīgi, viņi nevar vēlēt vai pieņemt citus valstij nozīmīgus lēmumus. Kāpēc medijpratību būtu svarīgi veicināt jau bērnu un jauniešu vecumā?

Tāpēc, ka tam ir likumsakarīgs skaidrojums skolēna attīstībā un zināšanu ieguvē. ASV profesors komunikācijā Džeimss Poters uzskata, ka cilvēks interpretē masu mediju vēstījumu, balstoties uz zināšanām, kas viņam ir, respektīvi, jau bērnībā sākas medijpratības iemaņu veidošana – kā tiek uztverta informācija, kā mainās cilvēka prasme, paradumi lietot informāciju, un ko viņš ar to dara. 

Viss sākas ar to, ka cilvēks jau bērnībā atpazīst vārdus, teikumus. Nākamais līmenis ir tad, kad viņš uzķer – ahā! Ir klāt arī vizuālā informācija, nav tikai teikumi. Tālāk jau izveidojas plašāks teksts, un cilvēks mēģina saprast, ka tekstam ir arī kāda nozīme, un viņš mēģina interpretēt, ko šis teksts cenšas man pateikt. Augstākajā līmenī, izmantojot analītiskās spējas, es kā skolēns vai pusaudzis varu pateikt, ka šeit tiek lietots šis sensacionālais virsraksts, lai mani mudinātu darīt to un to. Pēc tam, kad esmu pieaudzis, es jau apzinos, ka ir tik daudz informācijas pasaulē, bet arī man ir tiesības izteikt savu viedokli par visu iegūto informāciju. Cilvēks audzē savas zināšanas, pieredzi, lai spētu informāciju vērtēt kritiski un pēc tam, kad ir sasniedzis atbilstošo vecumu, spētu korekti izteikt savas domas un arī korekti, ētiski komunicēt. Šobrīd, Covid-19 laikā, vērtējot kaut vai tos pašus sociālos medijus, ir redzams, ka tā ir milzīga problēma.

Kā un vai jūs saskatāt medijpratības veicināšanas iespējas Latvijas skolās?

Kādu laiku strādāju projektā Skola 2030, kur man bija jāpiedalās latviešu valodas standarta izstrādē vidusskolām. Pārstāvēju medijpratības eksperta lomu un ieteicu, kuri būtu tie medijpratības aspekti, kurus vajadzētu iekļaut latviešu valodas standartā vidusskolā. Ko nozīmē standarts? Tas ir par to, kas kopumā latviešu valodā būtu jāzina, pabeidzot 12. klasi. Tajā skaitā arī to, kas būtu jāzina medijpratībā caur latviešu valodu. Tas mani arī pamudināja pašai uzsākt pedagoģijas studijas, jo, kā es redzēju, gan skolotājiem, gan skolēniem Latvijā tās [medijpratības] zināšanas ir minimālas. Jā, ir skolotāji, kas bez papildu mudinājuma to jau ļoti aktīvi dara [palīdz veicināt medijpratību]. Ir skolotāji, kuriem varbūt pašiem tas interesē vai viņi ir apmeklējuši kādus kursus un vēlas kaut ko papildus sniegt skolēniem. Man ir prieks, ka ļoti daudz skolotāju savās stundās ievieš medijpratības elementus, tas balstās uz viņu pašu iniciatīvu – paši izdomā, atrod materiālus un darbojas!

Šobrīd esmu studiju ceturtajā kursā un būšu latviešu valodas un literatūras skolotāja, un arī tas, ka pati studēju, man ļāva vairāk iepazīt šo vidi un meklēt saikni starp medijpratības iespējām izglītībā. Mans secinājums ir tāds, ka Latvijā ļoti, ļoti minimāli ar to strādā. 

Vai ir cerība, ka tas mainīsies?

Ir. Šogad izglītībā sākta jaunā kompetenču pieeja. Līdz ar to medijpratība kā sasniedzamais rezultāts parādās latviešu valodā vidusskolā. Arī pamatskolā, taču tur varbūt neparādās jēdziens "medijpratība", bet vairāk tiek runāts par informāciju, tās atlasi, veidošanu, manipulatīvas informācijas atpazīšanu. Medijpratības aspekti parādās arī sociālajā un pilsoniskajā jomā, kas ir sociālās zinības un vēsture. Tur ir darbs ar informācijas avotiem, un tur arī nedaudz tiek skatīta plašsaziņas līdzekļu loma uz sabiedrības viedokļa veidošanos, demokrātiskās tendence, vai mēs varam paust savu viedokli, kur mēs to varam paust.

Kopumā Latvijā mēs vairāk izmantojam jēdzienu "medijpratība", bet, manuprāt, pareizāk un vērtīgāk būtu runāt par mediju izglītību. Medijpratība ir tās rezultāts.

Latvijā mediju izglītības kā tādas vispār nav. Kā jau minēju – pie mums ir šie nelielie aizmetņi. Piemēram, attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos ir izstrādātas sešas caurviju prasmes, un viena no tām ir digitālā pratība, caur kuru arī ir nedaudz skats uz masu medijiem, tomēr ļoti minimāli. Kopumā Latvijā sabiedrībā un izglītības jomā nav izpratnes par mediju vidi kopumā. Nepietiek jau tikai ar to, ka mēs strādājam ar tekstiem. Ir jāuzlūko mediji kā sistēma! Manuprāt, arī mācību grāmatās masu mediji netiek aplūkoti kā sistēma. Bet tā ir sistēma – kādas tad tur ir tās struktūras, sabiedriskie, komerciālie mediji. Tāpēc medijpratība ir jāskata plašāk, jo tā ir mediju izglītības rezultāts. Uzskatu, ka uz to mums būtu jāiet.
Pēdējos piecos gados par medijpratību Latvijā tiek aktīvi runāts.

Vai varam runāt par kādu laika posmu, pēc kura varēsim teikt, ka visi ir mediju izglītoti, medijpratība labā līmenī un tamlīdzīgi? Piemēram, skolās daudzi skolotāji jau ir pietiekami cienījamā vecumā – vai būs iespējams pašiem to apgūt un vēl skolēnus izglītot?

Medijpratības līmeņa sasniegšana ietver ļoti daudz blakus faktoru. Tas ir saistīts arī ar to, kā es uztveru dzīvi, kā es uztveru sabiedrību, cik plašs ir mans redzeslauks. Tad, kad būsim kļuvuši medijpratīgāki, mēs varbūt arī nedaudz būsim mainījuši savu nereti šauro skatījumu. Negribu apgalvot, ka tikai tas, ka mēs spēsim atšķirt dezinformāciju no patiesas informācijas, kaut ko uzlabos mūsu dzīvē. Nē! Te ir stāsts par ļoti svarīgo aspektu – kritiskā domāšana.

Kamēr bērni vēl aug, ir mazi, viņiem parasti ir viena autoritāte – vecāki. Pusaudžu gados šobrīd daudziem autoritātes ir influenceri. Man negribētos teikt, ka tieši tādēļ mēs nevaram veicināt kritisko domāšanu. Tieši otrādi – varam! Mēs varam salīdzināt, vai tas, ko influenceri stāsta, ko viņi pārdod, vai tas mums ir nepieciešams, vai tiešām manā informācijas telpā tas dod kādu pienesumu, cik tas vērtīgi. 

Mēs pilnveidojam savu medijpratības līmeni visu dzīvi, nav iespējams sasniegt kādu līmeni un teikt, ka esmu medijpratīgs. Nē, katra jauna situācija vai notikums mums liek darbināt kritisko domāšanu un tādā veidā pilnveidot medijpratību. Tas ir ne tikai par masu medijiem, bet arī kopumā, organizējot savu ikdienu, spēt paskatīties uz daudzām lietām kritiskāk, bet jā, tas droši vien notiek pamazām.

Pirms pieciem gadiem kāda tolaik 17 gadu veca pusaudze man jautāja, ko žurnālisti dara. Jāatzīst, man bija pārsteigums, ka to nezina. Gribētos tomēr domāt, ka nav daudz tādu jauniešu. 

Jūs sniedzāt ļoti labu piemēru, ka mums šīs mediju izglītības principā nav. Runājot par sistēmu, būtu jārunā par to, kas ir tie, kas rada to informāciju, ka Latvijā ir žurnālisti, ka ir ētikas kodeksi, ka ir institūcijas, kas rūpējas par žurnālistu profesionālo vidi, aizstāv vārda un preses brīvību u. tml. Ka tā arī ir profesija! Vecākajās klasēs, pieļauju, ka to sāk runāt. Šobrīd "ražotāji" un "patērētāji" ir savijušies vienā hibrīdā. Mēs patērējam, un mēs arī paši radām informāciju. Cilvēkam, kurš mazāk izmanto digitālo vidi tīmeklī, varbūt nav skaidrs, kas ir tie ražotāji, patērētāji, un viņš dzīvo kaut kādā citā informācijas burbulī. Un tad ir sociālie tīkli, un cilvēks pēkšņi sāk domāt, ka to saturu rada žurnālisti. Tas nozīmē, ka skolās obligāti ir jārunā par satura veidotāju lomu.

Vai varam rast vienu skaidru atbildi uz to, kādēļ cilvēki dalās ar dažādu apšaubāmu informāciju? 

Pieļauju, ka to arī psihologi saka – primāri cilvēks uztver informāciju ar emocionālo reakciju. Visas sazvērestības teorijas un tamlīdzīgas informācijas gūzma rodas uz tāda kā emociju viļņa, rodas protests. 

Ir arī tāds populārzinātnisks apgalvojums, ka mēs nevis aizdomājamies, kā es to varu risināt, kādi būtu racionālie risinājumi, bet gan par to, kā es jūtos. Mēs uzdodam tikai šo jautājumu – kā es jutīšos? Viss pārējais pazūd – racionālie lēmumi, kritiskā domāšana.

Kādēļ vieni izplata šāda veida informāciju emociju uzplūdā, bet citi tomēr ne?

Man liekas, ka tā ir tāda cilvēka prasme, emocionālā inteliģence, kas viņam piemīt, vai viņš spēj kontrolēt, vai viņam piemīt digitālā un komunikācijas etiķete, vai viņš emocijas paudīs uzreiz tīmeklī vai tomēr paturēs pie sevis. 

Tomēr cilvēka uzvedība ir saistīta arī ar izglītības līmeni. Pētījumā par sabiedrības medijpratības līmeni Latvijā tika secināts, ka medijpratībai ir saistība ar izglītības līmeni. Jo augstāks ir izglītības līmenis, jo cilvēks ir medijpratīgāks. Un te nav runa tikai par formālo izglītību, ir svarīgi paplašināt savu redzesloku – jo plašāk skatāmies un vairāk zinām, jo vairāk vērtējam un spējam informāciju tvert objektīvāk. 


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu Tvertne saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Raivis Vilūns.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Nesanāca ar Citadeli. Vai sanāks ar Indexo?

Lai gan vēl pirms pāris nedēļām politikas kuluāros ar jaunu joni ticis aktualizēts jautājums par topošās bankas akcionāru reputāciju, kopējais noskaņojums amatpersonām ir atgaiņāties.

Ar likumu garantēs skaidras naudas pieejamību

Valdība otrdien atbalstīja grozījumus Kredītiestāžu likumā, kuru mērķis ir nodrošināt skaidrās naudas pieejamību iedzīvotājiem visā Latvijas teritorijā, nosakot minimālās prasības pakalpojumam, kura r...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas