Slēpošanas drošuma standarti Latvijā – vāji regulēti

Pirmo reizi uz slēpēm

Jānis un Jūlija janvāra sākumā iegādājās kalnu slēpošanai nepieciešamo aprīkojumu, lai dēls varētu sākt mācīties. Slēpes gan vecāki nav pirkuši, jo mācību sākumā varot iztikt ar trases piedāvātajām slēpēm. Knēziņi cerējuši, ka Markusu varēs mācīt instruktors, par kuru bija dzirdētas labas atsauksmes. Taču viņš nebija pieejams, tādēļ dēla instruktora izvēlē vecāki uzticējušies Reiņa trasei. Pirmā mācību reize Markusam kopā ar instruktoru Mārci uz mazākā pakalna aizritējusi veiksmīgi. Nākamā tikšanās bija pēc divām dienām. Arī tā sākta uz mazākā kalniņa, bet, kamēr Jūlija aizgājusi uz tuvējo kafejnīcu, instruktors nolēmis pārvest Markusu uz lielāku uzkalnu, uzskatot, ka tur viņam būs interesantāk, Dienai stāsta Jūlija. Puiša mātei atļauja netika prasīta.

Vienā no nobrauciena reizēm Markuss kritis un lauzis kāju. Par to, kā notikumi risinājušies tālāk, zēna vecākiem un Reiņa trasei ir atšķirīgi viedokļi. Pēc Jūlijas teiktā, instruktors esot mēģinājis Markusu nostādīt uz kājām, lai gan puisis bijis bāls un aiz sāpēm bļāvis. Kad instruktors sapratis, ka Markuss nevar paiet, puisis aiznests uz slēpju nomas ēku, kur, pēc Jūlijas stāstītā, Mārcis viņas dēlu atkal mēģinājis nostādīt uz kājām. Arī šoreiz tas nav izdevies, un instruktors esot devies apmācīt nākamo bērnu. "Es prasīju, lai iedod ledu, ko pielikt pie kājas. Viņi man atbildēja, lai ņemu sniegu, kas uz ielas," Dienai stāsta Jūlija. Izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību neesot piedāvāts. 

Reiņa trases vadītāja Līva Legzdiņa-Kāršeniece Dienai gan saka pretējo. Tā kā bērns ir nepilngadīgs un viņa māte atradās viņam līdzās, trases pārstāvji esot nekavējoties piedāvājuši izsaukt mediķus, bet Jūlija no tā atteikusies. Neatliekamo medicīnisko palīdzību patiešām esot izsaucis Markusa tēvs, ar kuru puiša māte esot sazvanījusies pēc notikušā. Legzdiņa-Kāršeniece norāda, ka trases pārstāvji esot bijuši pie Markusa līdz pat brīdim, kad ieradās mediķi.

Viens no zēna vecāku neapmierinātības iemesliem bija saistīts ar to, ka Markusam kritienā neatvērās slēpju stiprinājumi, kas liecinot par to, ka tie nav bijuši pareizi nospriegoti. Tā, Jāņa ieskatā, ir instruktora atbildība. Legzdiņa-Kāršeniece gan pauž, ka pie vainas drīzāk bijuši slēpju zābaki. "Runājot par šo konkrēto gadījumu, kad bērns guvis kājas traumu uz līdzenas vietas, es pirmais pievērstu uzmanību slēpju zābakiem, vai tie ir bijuši atbilstoša izmēra un pareizi aizvērti. Tā kā zābaki bija klienta paša, tad ieteiktu viņiem nākotnē pirms slēpošanas uzsākšanas konsultēties ar zinošiem cilvēkiem uz kalna, kuri strādā nomā vai pie instruktoriem," viņa saka.
 

Ieteicami, bet ne obligāti

Ne Jānis, ne Jūlija nav arī pārliecināti, vai viņu dēla instruktors ir saņēmis slēpošanas instruktora sertifikātu. Tomēr Legzdiņa-Kāršeniece Dienai uzsver, ka Reiņa trases instruktori ir sertificēti un ir izgājuši arī iekšējās apmācības, kur īpaša vērība veltīta apmācāmo drošībai un veidiem, kā klientam gūt maksimālu labumu un progresu no mācību procesa. "Kalnu slēpošanā, tāpat kā jebkurā citā nodarbē, pats mācību process no klienta skatu punkta tiek uzticēts instruktoram, kurš saskaņā ar savu profesionalitāti, pieredzi un klienta gatavību izvērtē, kura nogāze būtu vairāk piemērota klienta iemaņu attīstībai," saka Legzdiņa-Kāršeniece un piebilst, ka arī Markusa instruktors Mārcis esot sertificēts. 

PTAC Patērētāju informēšanas un komunikāciju daļas vadītāja Santa Zarāne Dienai skaidro, ka PTAC uzrauga, vai komersanti slēpošanas trasēs ievēro Preču un pakalpojumu drošuma likumu (PPDL). PTAC pārbaudes slēpošanas trasēs veic gan plānveidā, gan balstoties uz patērētāju sūdzību pamata. Pārbaudēs tiek uzraudzīts, vai slēpošanas trasēs nav pārkāpts PPDL, un seko, vai tiek ievēroti PTAC izstrādātajās vadlīnijās par slēpošanas trašu drošumu noteiktie pamatprincipi. Būtisku likuma pārkāpumu gadījumā PTAC ir tiesības apturēt pakalpojuma sniegšanu līdz neatbilstību novēršanai. Līdz šim nevienas trases darbība neesot apturēta.

Attiecībā uz instruktoru darbu PTAC vadlīnijās, kas izstrādātas sadarbībā ar Latvijas Slēpošanas un snovborda instruktoru asociāciju (LSSIA) un Latvijas Slēpošanas trašu asociāciju, noteikts – ja pakalpojumu sniedzēja trases zonā tiek sniegti slēpošanas un snovborda apmācības pakalpojumi, pakalpojuma sniedzējam ir jānorīko atbildīgā persona par instruktoru pakalpojumiem. PTAC noteicis, ka atbildīgā persona ir tā, kas uzrauga, lai visiem slēpošanas un snovborda apmācības maksas pakalpojumu sniedzošiem instruktoriem būtu nepieciešamā kompetence un kvalifikācija atbilstoši Starptautiskās slēpošanas instruktoru asociācijas (International Ski Instructors Association, ISIA) 1. līmenim (vai augstākam) vai citai pielīdzināmai kvalifikācijai. Noteikts, ka atbildīgā persona uzrauga, lai šāda veida maksas pakalpojumus slēpošanas trasē nesniegtu nekvalificēti, attiecīgu speciālo zināšanu apmācības kursus nebeiguši instruktori. 

Vadlīnijās arī minēts, ka trasē strādājošam instruktoram, lai apliecinātu savu kvalifikāciju, ir jābūt jebkuras ISIA organizācijas terminētai apliecībai vai citam terminētam izglītības sertifikātam. Tas paredz, ka personai, lai pagarinātu sertifikāta/izglītības dokumenta derīguma termiņu, ne retāk kā reizi četros gados zemākajam kvalifikācijas līmenim un sešos gados augstākajam līmenim ir pienākums pārlikt slēpošanas tehnikas eksāmenu pēc attiecīgās organizācijas noteikumiem. Apliecībai vai sertifikātam jābūt ar attiecīgajā brīdī derīgu termiņu un pēc klienta pieprasījuma tam jābūt pieejamam.

Tai pašā laikā instruktoriem obligāta nepieciešamība pēc sertifikāta likumā nav noteikta, tādēļ sodu par tā neesamību PTAC nevar piemērot.

"Lai arī vadlīnijās ir definēts, kādām prasībām ir jāatbilst slēpošanas trases instruktoram, tomēr likumā nav noteikts, ka instruktoram ir jābūt sertificētam. Protams, labā prakse paredz, ka uz kalna darbojas sertificēts instruktors, kas liecina, ka komersants rūpējas par drošību slēpošanas trasē, kā arī liek justies drošāk tās apmeklētājiem," saka Zarāne.

LSSIA pārstāve Linda Buholce Dienai norāda, ka tādējādi juridiski tik tiešām iespējams izvairīties no pienākuma kontrolēt instruktoru kvalifikāciju. Savukārt Skandināvijā un citur Eiropā trašu darbība un drošības standarti, ieskaitot nosacījumus par instruktoru darbu, ir stingri regulēti, un tiem nav tikai rekomendējošs raksturs. "Cerams, ka arī Latvijā tas tiks līdzīgi sakārtots adekvāti Eiropas Savienības standartiem," saka Buholce.

Arī Dienas aptaujātajās slēpošanas trasēs norāda, ka sertifikātus saviem instruktoriem prasa. Ozolkalna pārstāve Līga Rokpelne Dienai stāsta, ka slēpošanas trase ar instruktoriem slēdz līgumu, kurā viens no nosacījumiem ir nepieciešamība vismaz pēc pirmā līmeņa starptautiski atzīta sertifikāta. Tomēr esot arī daži instruktori, kuriem ir vienkārši vietēja mēroga apliecības, vai Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studenti ar specializāciju snovborda instruktora darbā.

"Tā kā mūsu kalnā instruktoru nav tik daudz, visus pazīstam personīgi un zinām viņu kompetences – gandrīz visi paši ir vecāki vai vecvecāki," piebilst Rokpelne. Arī Milzkalna pārstāve Madara Strazdiņa Dienai uzsver, ka pirms sadarbības sākšanas instruktoriem vienmēr tiek lūgts uzrādīt sertifikātu. Kalns sadarbojas tikai ar tādiem instruktoriem, kam ir sertifikāts vai atbilstošs augstākās izglītības dokuments.