Būtībā tas bija viens no maniem motīviem, kāpēc es gāju politikā. Pēc Rīkojuma nr. 2 es diezgan labi sapratu, ka tas aizies uz nacionālo jautājumu radikalizāciju - turklāt prastā emocionālā līmenī. Varbūt nevarēju paredzēt formas, bet, ka tas notiks, bija neizbēgami. Kad sēdi sporta sacensībās, dažkārt rodas sajūta, ka patiesībā gribi būt laukumā. Tāpēc es iesaistījos politikā. Vērtējot divdesmit gadu integrācijas pieredzi, neizbēgami - tur ir panākumi. Mums bieži gribas teikt, ka tur viss tūtā ir aizlaists, bet neapšaubāmi, ka integrācijā ir panākumi. Tomēr ir jautājumi, kuros politiķi vienmēr atrod dzirdīgas ausis un karstas sirdis, lai radikalizētu. Perspektīva Latvijai izvēršas attīstīties par nemitīgo kašķu zemīti. Nerunāsim par pilsoņu karu brutālā izpausmē, bet nemitīgi referendumi, parakstu vākšanas nozīmēs, ka mums nebūs nekādas stabilitātes, nemaz nerunājot par attīstību.
Nacionālajai apvienībai - un ne tikai - nacionālais jautājums vienmēr ir bijuši māli, no kuriem mīcīt politiku. Kā gan no tā var atteikties?
Nacionālā apvienība ļoti rūpīgi ilgu laiku ir bijusi tādās sargātāja un aizstāvja pozīcijās. Mans mudinājums būtu pavērsties uz atvērtu nacionālo politiku. Uzņemties iniciatīvu nacionālo attiecību politikā, nevis ierauties aizsardzībā un tikai šaut un kliegt uz jebkuru, kas nepatīk. Tas nekādā gadījumā nenozīmē locīties, bet mēģināt mierīgi sarunāties arī ar pretēju uzskatu cilvēkiem. Tas attiecas ne tikai uz Visu Latvijai!, bet uz visu mūsu sabiedrību, jo bieži vien, tiklīdz mēs dzirdam kaut ko nepieņemamu, tā cilvēki kliedz. Radikālākajās formās - fašisti! un okupanti!, kur pa vidu ir arī maigākas formas.
Jūs vakar ar savu iniciatīvu sākt starpnacionālo dialogu bijāt pie Valsts prezidenta. Ko viņš jums teica?
Prezidents ir norūpējies par šo pašu. Viņš ir sadzirdējis mūsu signālus par nepieciešamību veidot jauna līmeņa dialogu un tam veltīt arī Saeimas komisijas darbu. Svarīgi pateikt, ka netiek veidota jauna komisija, kam būtu nepieciešami papildu līdzekļi. Esam paredzējuši, ka tiks paplašināts esošās Pilsonības likuma komisijas darbības lauks, kurā pašlaik arī veidojas iniciatīva par jaunu starpnacionālo dialogu. Bet ne jau komisijas nosaukums ir svarīgs, bet būtība.
Jūs taču to nesauksiet par nacionālās saskaņas komisiju?
Varētu būt arī - nacionālās saskaņas un vienotības. Tas būtu labs nosaukums, diemžēl tas ir «aizņemts». Mēs samaitājam labus vārdus. Integrācija, multikulturālisms, nacionālisms - tie ir vārdi, kuram katram ir sava pozitīvā nozīme, bet kaut kādā laika periodā kaut kas šos vārdus sabojā. Man pašam visatbilstīgākais likās - nacionālās identitātes un vienotības komisija, jo jautājums saistīts ar nacionālo identitāti ne tikai etniskajā izpratnē, bet Latvijā ir nepieciešama vienota nācija kā tāda. Palikām tomēr pie Sabiedrības saliedētības komisijas nosaukuma.
Ko darīt pašlaik, kad spriedze turpinās un pieaug?
Galvenais nesašūpot laivu vēl trakāk. No vienas puses, aktuālā situācija liek rīkoties, no otras puses, nav iespējams uzreiz panākt ātrus risinājumus. Šajā brīdī ir svarīgi turpināt dialogu starp politiķiem, vispirms noskaidrojot jautājumus, kur pretrunas ir virspusējas. Un tad runāt par jautājumiem, kuri ir jārisina ļoti mierīgi. Mums ir pamatā labs pamatdokuments - nacionālās identitātes un integrācijas programma. Svarīgi panākt tam patiesu atbalstu no visām pusēm, kas ir iesaistīti saliedētības procesā.
Ja šos divdesmit gadus būtu noticis pilnvērtīgs integrācijas process, tagad nebūtu notikusi parakstu vākšanas kampaņa, vai ne?
Tās ir vilinošas spekulācijas, jo ir grūti pateikt, kā būtu, ja būtu. Ir arī sliktāki scenāriji iespējami. Ir tas, kas ir. Parakstu vākšana saasina jautājumu, kas būtu, ja tie, kas tagad ir nepilsoņi, arī būtu pilsoņi un viņi vēl piepulcētos parakstiem un referendumam.
Bez politiskā jautājuma līmeņa ir cilvēciskais?
Jā. Parasti mēs esam pieraduši skatīties viens uz otru kā uz tādiem statiskiem svešķermeņiem. Mēs mēģinām atrast kādus juridiskos aspektus, un tad divas kopienas absolutizē tikai savas tiesības. Latvijā pats svarīgākais jautājums ir: kas esam mēs visi kopā - latvieši, krievi, pārējie? Kas ir tās kopīgās vērtības? Man šķiet, tur ir tas interesantākais, ko atrast. Vai mēs varam atrast kaut ko kopīgu Latvijā vai tikai dzīvot blakus un skaidrot, kādas kuram ir tiesības. Ļoti svarīgi dialogā pretējo pusi vismaz izprast. Tas nenozīmē pat vēl pieņemt. Labs mērķis būtu sasniegts, ja cilvēki sāktu savādāk uztvert tos 16. marta un 9. maija gājējus. Tas būtu liels sasniegums, ja spētu no šiem datumiem noņemt politizāciju un mitoloģizāciju. Būtībā tie ir traģiski pagātnes notikumi, kuros cilvēki tika ierauti. Mainīt atttieksmi nevis pret šiem datumiem, bet pret cilvēkiem. Nevar apgalvot, ka 9. maijā pie pieminekļa ir tikai tādi, kam tie ir neitrāli svētki, bet daudziem vienkāršiem cilvēkiem tie ir parasti svētki.
Lai patiešām sāktos nacionālais dialogs, politiskā līmenī ir nepieciešams jūsu pārstāvētās Visu Latvijai! unSaskaņas centra dialogs. Ko jūs par to domājat?
Piekrītu. Mūsu komisijas ietvaros šāds dialogs jau notiek. Šāds dialogs nebija iespējams un arī vajadzīgs valdības veidošanās procesā. Mums vajadzēja ātri izveidot valdību. Saskaņas centra un Nacionālās apvienības dialogam vispirms ir jāiztīra laukums, kā saka Irina Cvetkova, kas ir mūsu komisijā. Ir jāsāk no nulles, ir jārunā.