Taču – kas notiek reālajā dzīvē? Sociālie tīkli pārpludināti ar foto un video, kuros tuvinieki sajūsmināti priecājas par mazuļa un ģimenes suņa komunikāciju – kucēns aizmidzis blakus bērnam ratiņos, suns sajūsmināti laiza bērna sejiņu, mazais cilvēciņš rausta, biksta un dīda suni utt.
Pēc Latviju pāršalkušajām traģiskajām ziņām par negadījumiem, kuros bērnus sakropļo ģimenes suns un kāds bērns arī gājis bojā, veterinārārste, Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja vietniece Lita Konopore laikrakstam Diena pauda striktu viedokli.
Pakļaujas stiprākam un veiklākam
Kas šajos sirsnīgajos video ir patiešām greizs? "Saimnieki vēlas parādīt, cik ļoti viņu četrkājainais draugs mīl bērnu. Taču parasti suņa acu skatiens rāda ko citu – viņš nav sajūsmā, bet, pakļaujoties saimniekam, pacietīgi piecieš bērna klātbūtni. Izkropļotās sejas, kas ārstiem jāglābj, vai zārks, kurā guļ dzīvnieku nogalinātais upuris, ētisku apsvērumu dēļ netiek rādīti, bet par notikušo traģēdiju čukstus dalās draugu un paziņu lokā, notikumus ceļ gaismā masu mediji. Taču nelaimi varēja novērst, ja tikai būtu bijusi saprašana, zināšanas. Nezinu, kam vēl ir jānotiek, lai mūsu sabiedrībā kaut kas mainītos uz labo pusi."
Pēc traģēdijām vienmēr tiek meklēts vainīgais. Taču skaidrs, ka atbildīgi par notikušo vienmēr būsim mēs – pieaugušie, nevis bērns vai suns. Lita Konopore: "Uzskatu, ka katram jāsāk pašam ar sevi – ar savas ģimenes situācijas izvērtēšanu, godīgi uzdodot sev jautājumu – vai tiešām es ikdienā daru visu iespējamo, lai manā ģimenē nenotiktu kaut kas tamlīdzīgs? Suns pakļaujas stiprākajam un veiklākajam. Mazs bērns nav ne stiprs, ne veikls.
Tas ir mīts, ka suns dievina mazuli, kurš viņa vecākiem ir visjaukākais, vismīļākais.
Suņa uztverē mazs bērns ir nezināms dzīvnieks, kuram ir nepazīstama smarža un kurš raida sunim neskaidrus un satraucošus signālus. Skriešana, klaigāšana, trokšņošana, straujas kustības ir normāla bērna uzvedība, bet sunim tā var likties pat apdraudoša, un dzīvnieks var pieņemt lēmumu bērnu pārmācīt."
Fakti par suņa kodieniem un agresiju ir ļoti satraucoši. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ar dažādiem dzīvnieku kodumiem gadā vidēji nonāk vairāk nekā 1000 bērnu.
Uzmanību! Agresīvs var būt jebkāda lieluma suns, bīstamāki ir vidēja un liela auguma suņi; visbiežāk tiek sakosta bērna seja un rokas; jo mazāks bērns, jo lielāks iekošanas risks; vairums suņu īpašnieku zināja, ka suns varētu kost, bet nedarīja neko, lai kodienu novērstu; uzbrūkot bīstamākas ir tās šķirnes, kurām ir augsts sāpju slieksnis un ģenētiski noteikta spēja konflikta situācijā uzbrukt, nevis atkāpties (cīņas suņi, sargsuņi, policijas suņi, terjeri).
Lita Konopore ir satraukta: "Vairākos ārzemju zinātnieku pētījumos noskaidrots, ka 80% suņu saimnieku, tajā skaitā bērnu vecāki, radi vai tuvi draugi, neatpazīst savu suņu satraukuma un agresijas signālus. Klātesošie priecājas par it kā jauko komunikāciju un suņa neizmērojamo pacietību izturēt, ka bērns dzīvnieku rauj aiz ausīm, sper viņam ar kāju vai pat kāpj dzīvniekam uz galvas. Zinoši cilvēki šādus video skatās, izmisuma mākti, un atviegloti nopūšas, ja "pasākums" beidzas ar suņa un bērna nošķiršanu, nevis ar bērnam norautu skalpu.
Saimnieka kontrole pār suni var būt ļoti ietekmīga, un viņa tuvumā dzīvnieks visas bērna vardarbīgās rīcības ir gatavs stoiciski paciest. Taču bez saimnieka klātbūtnes un kontroles situācija visdrīzāk būs krasi atšķirīga. Bērns, kas saimnieka klātbūtnē suni riktīgi apcēlis, nespēj saprast, ka, dzīvniekam paliekot vienam ar mazuli, suņa uzvedība var krasi mainīties."
Respektēt brīdinājuma signālus
Visiem, kas viņas šeit teikto uztver ar neticību, veterinārārste iesaka uzmanīgi pavērot apjūsmotos video: "Saskaitiet, cik reižu suns lūdzoši skatās saimnieka virzienā, cik reižu aizgriež galvu un mēģina aizvirzīties tālāk no uzbāzīgā mazuļa. Tie visi ir signāli un lūgums pasargāt viņu no bērna uzmācības, no sāpēm un diskomforta. Labākajā gadījumā suns aiziet prom, bet, ja dzīvniekam nav kur atkāpties, viņš aizsargājas uzbrūkot.
Paveiksies, ja suns pirms uzbrukuma rūks vai bez kodiena satvers roku. Apzinīgs pieaugušais šādus signālus uztvers kā nopietnu brīdinājumu. Taču esmu redzējusi arī video, kur pēc suņa uzrūciena seko dzīvnieka nosodījums, bet bērna darbības netiek pārtrauktas."
Cilvēks nesaprot, cik dziļi sunī sakņojas pašaizsardzības instinkti. Tie ir iedzimti, un no tiem dzīvnieku nav iespējams atradināt ne ar labu, ne ļaunu.
"Cilvēks nevar prognozēt, kādu situāciju suns uztvers kā sev potenciāli bīstamu."
Lita Konopore uzsver, ka atkarībā no bērnu vecuma gūtās traumas var būt dažādas: "Mazi bērni pārsvarā pierāpo pie tādiem suņa sargājamiem resursiem kā ēdamtrauki, guļamvieta utt., tāpēc traumas visbiežāk ir kaklā un galvā. Diemžēl gadās, ka gūtās brūces nav savienojamas ar mazuļa dzīvību. Bērniem augot, traumu bīstamība mazinās, jo bērns jau ir augumā lielāks un saprot, ka suns sargā savu barību, bļodu utt."
Suns bez iemesla uzbrūk ļoti reti. Veterinārārste pārliecināta: "Latvijā iesakņojies mīts, ka suns labiem cilvēkiem nekož vai kož tikai tiem, kas baidās utt. Tās ir muļķības. Suns, kas nolēmis kost, iekodīs tik un tā, vienalga, vai jūs esat labs vai slikts, baidāties vai ne. Vienīgais, kas var pasargāt, ir cilvēka un suņa attiecību pilnīga kontrole un zināšanas par suņa agresijas cēloņiem, kā arī suņa doto signālu atpazīšana un respektēšana. Cilvēks tiek sakosts, ja neizprot suņa uzvedības iemeslus un ignorē brīdinājuma signālus. Lai gan sakostais cilvēks uzskata, ka suns kodis bez iemesla, dzīvniekam iemesls noteikti ir bijis."
Jāzina kā reizrēķins
Ko var darīt vecāki un skolotāji, lai bērni netiktu sakosti? Konopore pārliecināta, ka prasme pasargāt bērnu no dzīvnieka uzbrukuma nav ķīniešu ābece, bet elementārās zināšanas, kas jāpārvalda kā reizrēķins: "Nepieciešams audzināt bērnos cieņu pret dzīvniekiem un tajā skaitā mums vistuvākajiem – suņiem. Mazus bērnus ne uz mirkli nedrīkst atstāt bez uzraudzības kopā pat ar visuzticamāko un mīļāko suni, kaķi, sesku, žurku utt. Neatstājiet bez ievērības bērna sūdzības par svešiem suņiem, kas viņu apdraud ikdienas gaitās. Ja jaušams, ka briest bīstama situācija, jāiejaucas, pirms nelaime notikusi, jārunā ar agresīvā dzīvnieka saimnieku vai jāgriežas pašvaldības policijā."
Kad jāpārtrauc bērna saskarsme ar suni? "Tam jānotiek brīdī, kad suns izrāda stresa un diskomforta pazīmes, piemēram, palēnina kustības, sastingst, elso un pārmaiņus aiztur elpu, laiza lūpas laikā, kad neēd, kad suns pēkšņi sāk rūkt.
Tas ir mīts, ka suns, kurš rej vai rūc, nekad nekož. Vakar nekoda, šodien kož.
Neatstājiet bez uzmanības brīdi, kad suns atvirzās no bērna un mēģina aiziet no viņa, neļaujiet atvasei sekot dzīvniekam. Suns ir devis signālu, ka vairs nevēlas turpināt saskarsmi. Ja suņa rīcība un vēlme izbeigt bērna darbības tiek ignorētas, dzīvnieks pārtrauks viņam netīkamo rīcību ar savām metodēm – rūks vai ieķers pāridarītājam. Ja arī tas nelīdzēs, suns kodīs. Iegaumējiet – suņa acīs arī bērns ir tikai dzīvnieks! Suns, kuram bērna darbības ir apnikušas tiktāl, ka viņš jau devies projām, bet viņu tomēr panāk un turpina uzmākties, var kost arī bez brīdinājuma. Tāpēc mācieties atpazīt dzīvnieka pirmos signālus un neignorējiet tos!"
Lita Konopore lūdz neievietot portālos video, kas vēstī par suņa neizmērojamo pacietību brīžos, kad bērns kāpj virsū sunim, grūsta dzīvnieku, rausta viņa ausis, lūpas, baksta degunu ar pirkstu, zīmuli vai citu priekšmetu. Šādi video ir kaitīgs piemērs suņu saimniekiem un apdraud viņu bērnu dzīvību.
nu nu
reptilis
..