Juris (vārds mainīts) piedzima neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Viņa mamma bija pavisam jauna, bez izglītības, bez darba, arī bez mājām. Taču ar jaundzimušo, no kura tēvs bija atteicies tūliņ pēc dzimšanas. Mammas vienīgais ienākumu avots bija ubagošana. Arī kopā ar bērnu. Tas kļuva par galveno iemeslu trīsgadīgā puisēna atņemšanai.
"Es vēl tagad atceros, ka viņš šausmīgi raudāja, kad viņu veda prom. Es gāju visur kur, visās iestādēs. Tas neko nedeva," atceras Jura mamma.
Juri aizveda uz Rīgas 258.bērnudārzu – patversmi. Mamma viņu apciemoja no pašas pirmās dienas, līdz pēc trim gadiem viņai ticis pateikts, ka Juri adoptēšot bagāta ģimene. Vērtējot tā laika notikumus, Jura adopcijas procesu apvij aizdomas par korupciju. Juri adoptēja vientuļš vīrietis – tālo reisu jūrnieks, kurš bez juridiska pamata dzīvoja kopā ar šķirtās sievas dēlu – pusaudzi. Viņam ļāva pieņemt septiņgadīgu puiku.
"Viņš bija jūrnieks, viņš bieži vien brauca reisos un es paliku viens pats. Viņš man aizliedza pie durvīm iet, pacelt telefona klausuli. Turēja badā, es bēgu no mājām," stāsta Juris.
Pie adoptētāja Juris nodzīvoja pusotru gadu. Vairākas iestādes savstarpēji nesaistīti Valsts policijai ziņojušas par aizdomām, ka adoptētājs Juri seksuāli izmantojis, ka bijis pret viņu vardarbīgs. Taču valsts policijā seksuālā vardarbība nav izmeklēta, visi ap gadsimtu miju iesniegtie iesniegumi pazuduši.
Tieši ap šo laiku Jura dzīvē sākās vēl smagāks posms - nokļūšana psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Pārdzīvotā dēļ gandrīz divdesmit gadus vēlāk viņš ieradās Tiesībsarga birojā meklēt palīdzību.
Birojs secinājis, ka palīdzības vietā, bērna ciešanas tika vairotas.
"Pirmajās nedēļās parādījās viņa tāda neatbilstoša uzvedība, kas bija sekas adoptētāju ģimenē pārciestajai vardarbībai. Viņu ievietoja psihoneiroloģiskajā slimnīcā," stāsta Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
1999.gada nogalē tobrīd astoņus gadus vecais zēns ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā Jelgavā, vēlāk pārvests uz stacionāru Rīgā, līdz 2000.gada vidū nokļuva bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži. No esošajiem dokumentiem tiesībsarga birojs izdarījis secinājumu, ka Ainažu slimnīca Jurim kļuva par dzīvesvietu nākamajiem gandrīz deviņiem dzīves gadiem. Juri tur vienkārši izsakoties aizmirsa.
Pa šo laiku ar tiesas spriedumu Jurim tika atcelta adopcija. Tiesībsarga birojā norāda - bāriņtiesai būtu bijis jāieceļ likumiskais pārstāvis jeb aizbildnis. Bērnam tobrīd bija dzīvi vecāki un dzīvas arī abas vecmāmiņas. Rīgas bāriņtiesa viņus neinformēja.
"Es biju svētā pārliecībā, ka viņš dzīvo ļoti labā, pārtikušā ģimenē un ka viņam viss ir vislabākajā kārtībā," teic Jura mamma.
Visus šos aptuveni deviņus gadus neviens viņu neapciemoja. Juridiski viņš nevienam nebija piederīgs.
Juris arī stāsta par piedzīvoto vardarbību. Īpaši smagas bija attiecības ar citiem pacientiem. "Sita, ar aukstu dušu aplēja bieži, spīdzināja," stāsta Juris. Ar "spīdzināšanu" viņš domā seksuālu vardarbību.
Juris saka – sūdzēties nebija vērts. Valsts policijā apstiprina, ka pašlaik Juris atzīts par vienu no cietušajiem kriminālprocesā par piedzīvoto slimnīcā Ainaži, arī par piedzīvoto adoptētāja ģimenē nesen uzsākts kriminālprocess.
Uz izmeklēšanas laiku no amata atstādinātā Ainaži vadītāja Ilona Balode saka, ka neatceras puisi, kas iestādē nodzīvojis gandrīz deviņus gadus: "Es nevaru to komentēt, es neatceros."
Uzreiz pēc Ainažiem Juris ievietots bāreņu rehabilitācijas centrā Marsa gatve. Tur viņam, pēc konsultācijām ar ārstu, atcēla spēcīgu medikamentu lietošanu agresivitātes mazināšanai.
Tur arī atklājās, ka gandrīz pilngadīgais Juris nepazina ne gadalaikus, ne burtus, ne ciparus. Neviens viņu pat nebija mēģinājis skolot.
Tieši neiegūtā pamatizglītība, pašlaik ir lielākais klupšanas akmens Jura dzīvē. Viņam ir gandrīz neiespējami atrast darbu.
Rīgas bāriņtiesas vadītājs Aivars Krasnogolovs atzīst, ka Jurim nodarītais ir būtisks pārkāpums, taču tā kā tajā laikā Latvijā vēl tikai veidojās izpratne par bērna tiesībām, mainījās likumi, bāriņtiesa par notikušo ar Juri nevarot uzņemties atbildību.
"Protams, ka šībrīža situācijā ir pilnīgi skaidrs, ka bija jāveic kaut kādas noteiktas darbības. Vērsīšu uzmanību, ka tieši tajā laikā Bāriņtiesu likums vēl nebija, administratīvais process vēl nebija, pārsūdzības kārtība nebija," skaidro Krasnogolovs.
Juris atrodoties Ainažos, pēc tēva nāves daudzus gadus nav saņēmis apgādnieka zaudējuma pensiju, kas viņam pienācās. Un arī šobrīd valsts nesteidz to kompensēt. Likums to liedzot izmaksāt par tik lielu laika periodu. Labklājības ministrija uzskata, ka tas jākompensē Rīgas pašvaldībai.
"Mūsu iestādes viegli nodara kaitējumu, bet pēc tam ir ļoti sarežģīti un ļoti birokrātiska procedūra, kurā šo kaitējumu cilvēks mēģināt kompensēt," pauž Jura juridiskais pārstāvis Artūrs Zvejsalnieks un piebilst – ja pat pieredzējušam advokātam ir grūti šajā procedūrā orientēties, tad, ko lai dara cilvēks bez attiecīgām zināšanām.
no Jūrmalas
edisons
UPS