Raidījums: Āboliņš ieteicis veidot valsts ziņu aģentūru sabiedrības domas ietekmēšanai

Dokumentā rakstīts: "Valsts oficiālajam informācijas izplatīšanas kanālam jākļūst par nacionāla mēroga mediju, kurš būtiski ietekmē un, kas īpaši svarīgi, veido citu mediju saturu, kā arī sabiedrisko domu." Āboliņš liedzas, ka būtu dokumentu rakstījis, un apgalvo, ka tikai konsultējis īsto autoru. TV3 gan zināms, ka viņš personīgi ideju prezentējis Tieslietu ministrijā. 

Valsts oficiālajam izdevumam Latvijas Vēstnesim jau gadiem ir finanšu problēmas. Ieņēmumi sarūk, bet pienākumu mazāk nepaliek. Pirms trim gadiem tieslietu ministra Dzintara Rasnača (NA) komanda lika vēstnesim noslēgt līgumu ar konsultantu, kas solīja atrast risinājumu.

Latvijas Vēstnesis ir vieta, kur oficiāli tiek izsludināti likumi, stājas spēkā valdības lēmumi, izsauc uz tiesu, aicina pieteikties mantiniekus, informē par īpašumu izsolēm, izmaiņām uzņēmumu vadībā. Par ziņu publicēšanu maksā visi, kam likums to uzliek par pienākumu. Tomēr naudas nepietiek. Kopš 2013. gada Latvijas Vēstnesis vairs nav laikraksts, bet tikai interneta portāls.

Pirms četriem gadiem Vēstnesis brīdināja pārraugošo Tieslietu ministriju, ka naudas pietiks vien dažiem gadiem. Ministrijā uzskatīja, ka jāmeklē jauni veidi, kā pelnīt. Vēstnesī ieradās pārmaiņu eksperts.

Vēstnesim ieteiktais konsultants bija kādreizējais maksātnespējas administrators Māris Stafeckis, kas savukārt atveda Ivaru Āboliņu.

Tapa koncepcija, kā Vēstnesim būtu jāmainās. Tam jākļūst par ziņu aģentūru un jāpelna ar valstiskām ziņām. Kā 15 lappušu garā dokumenta autors norādīts Āboliņš - tobrīd bijušais žurnālists, kam tikko bija noslēgusies īsa karjera Latvijas Televīzijā. Vēstnesis konsultantiem samaksāja 3,5 tūkstošus eiro.

Koncepcijas galvenā ideja paredz, ka Latvijas Vēstnesim jākļūst par vadošo Latvijas ziņu aģentūru. Mērķis ir ietekmēt un veidot citu mediju saturu un sabiedrisko domu. Valsts un pašvaldības iestādēm ar jauno aģentūru būtu īpaši jāsadarbojas, citiem medijiem nedodot informāciju.

Jaunajai aģentūrai būtu vairākas sadaļas - Latvija, Ārzemes, Sports, Tieslietas, Politika, Ekonomika, Izklaide un kultūra, savi ārštata korespondenti Briselē, Maskavā, Vašingtonā un citur. Valsts iestādēm vajadzētu uzlikt par pienākumu abonēt jauno produktu.

Uzsvērts, ka šim medijam jābūt no politiskajām partijām neatkarīgam. Tajā pašā laikā secināts, ka nepieciešams politisks atbalsts, lai jaunajai ziņu aģentūrai būtu laba sadarbība ar valsts iestādēm un operatīva piekļuve to informācijai. Dokumentā nekas nav minēts par redakcijas neatkarību, kāda ir jāievēro valstij piederošajos sabiedriskajos medijos.

Latvijā jau pastāv ziņu aģentūra. To pirms vairāk nekā 100 gadiem dibināja valsts, bet 90. gados privatizēja Latvijas uzņēmēji. Tagad LETA pieder Igaunijas mediju grupai. Otra ziņu aģentūra, BNS, nu jau slēgta.

Pēteris Zirnis, LETA galvenais redaktors, atzīst, ka "valstij piederošs kaut kas, kas saucas par "ziņu aģentūru", ir raksturīgs vai nu autoritārajos režīmos vai Ķīnā aizvien, vai arī ir kaut kādas atliekas vēl palikušas nosacīti tajās postsociālistiskajās valstīs, bet tās ir tādas atliekas, kas ar nopietnu uzņēmējdarbību nenodarbojas. Visur citur normālā, demokrātiskā sabiedrībā ziņu aģentūras ir vai nu pilnībā privāti turētas, vai arī tās ir tādas mediju apvienības, respektīvi, mediju apvienojas, lai visi kopā radītu kaut kādu saturu, kas viņiem pašiem vēlāk ir vajadzīgs."

Vienīgie koncepcijā minētie pamatojumi, kādēļ Latvijas Vēstnesim jākļūst par ziņu aģentūru, ir tas, ka aģentūras LETA un BNS pieder ārzemniekiem. "Ārzemnieks" šajā gadījumā ir pazīstams igauņu uzņēmējs.

Mārtiņš Kaprāns, pētnieks, bijušais kultūras ministres ārštata padomnieks mediju politikas jautājumos, skaidro: "Tā kā man ir zināma interese kādreiz bijusi par vēsturi, īpaši padomju laiku vēsturi, tad man tā ideja šausmīgi rezonē ar tādu vēlīna aģitpropa idejām, kā stiprināt valsts propagandu. Jautājums pa to, vai demokrātiskā valstī kaut kas tāds būtu atbalstāms. Viennozīmīgi nē. Tā ir ne tikai brīvu mediju tirgu kropļojoša ideja, bet tā ir arī nesaprātīga resursu izniekošana."

Latvijas Vēstneša pārveides plānā minētas baumas no Āboliņa bijušās darba vietas - Latvijas Televīzijas. Tur apsverot veidot ko ziņu aģentūrai līdzīgu, tādēļ Vēstnesim jāsteidzas. Viņš īpaši brīdina, ka sabiedriskie mediji, žurnāls Ir un citi mediji iebildīs pret valsts ziņu aģentūras veidošanu. 

Daina Ābele, Vēstneša valdes priekšsēdētāja, gan saka, ka "mums kā valdei likās nepieņemamas gandrīz visas lietas, bet, protams, mēs neesam lēmumu pieņēmēji un lēmumus par valsts kapitālsabiedrībām pieņem kapitāldaļu turētāji. Mēs gājām tiesisko ceļu, mēs lūdzām abiem autoriem savu gala darbu noprezentēt ministrijai, ekspertiem, pirmkārt, kā kapitāldaļu turētājam."

Finanšu aprēķini par Vēstneša nākotni kā ziņu aģentūrai nebija balstīti reālos faktos. Sarēķināts, ka vajadzēs ceturtdaļmiljona investīcijas, kas gada laikā sāks nest peļņu, bet nekāda pamatojuma tam nav. Ministrijā konsultantu ieteiktais Vēstneša modelis neguva atsaucību. 

Kam tieši radusies ideja par Vēstneša pārtapšanu valsts ziņu aģentūrā, neviens vairs neatceroties.

Mediju politika ir Kultūras ministrijas pārraudzībā. Tās politiskā vadība gadiem uzticēta Nacionālajai apvienībai (NA), ko pārstāv arī bijušais tieslietu ministrs Rasnačs.

Portālā Skaties.lv tiks publicēts koncepcijas teksts pilnā apmērā.

Šopavasar Nekā personīga tika stāstīts, kā divu NEPLP locekļu, Patrika Grīvas un Ivara Āboliņa, biedrība apšaubāmā veidā ieguva 50 tūkstošus eiro no NA vadītās VARAM ministrijas un NA Ogres mēra Egila Helmaņa. Uzreiz pēc tam NEPLP sāka pārkāpumu procedūru pret TV3 par it kā kādu neprecizitāti vecā TV3 ziņu sižetā. Latvijas Satversme paredz, ka cenzūra ir aizliegta.