Tā 6. maijā Latvijas parlaments atzina armēņu genocīdu, piepulcējoties ap 30 pasaules valstu pulciņam, kas to ir izdarījušas, tostarp ASV, Francijai, Vācijai, Krievijai, Lietuvai. Tomēr neatbildēts jautājums – kāpēc tieši tagad?
Neatbildēti jautājumi
Jautājums par armēņu genocīdu Saeimas Ārlietu komisijas darba kārtībā parādījās marta vidū, jo, jaunajam Saeimas sasaukumam sākot darbu, deputāti iesnieguši savus priekšlikumus par turpmākajos četros gados izskatāmajiem jautājumiem, un armēņu genocīds bijis viens no tiem (priekšlikumu iesniedza saskaņietis Nikolajs Kabanovs). Šogad ārpolitikas debatēs šo jautājumu izvirzīja arī Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP), Dienai skaidro Ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols (NA). Pirmā sēde kopā ar Ārlietu ministrijas pārstāvjiem bijusi slēgta. Ārlietu komisija vienojusies par konkrētu procedūru – uzklausīs gan Turcijas, gan Armēnijas diplomātus, vēsturniekus un akadēmiķus. Šim tematam bija veltītas jau divas sēdes un vēl divas paredzētas. Tad uzradās alternatīvais – JKP iniciētais – projekts, kuru pēc 41 deputāta paraksta savākšanas Saeimā iesniedza 23. aprīlī jeb dienu pirms armēņu genocīda piemiņas dienas. Pirmie paraksti, kas uz dokumenta uzlikti 8. aprīlī, pieder Jurašam un Beitnerei-Le Gallai (abi JKP), kā arī Marijai Golubevai (A/P). Ārlietu komisijas deputāte un JKP pārstāve Linda Medne Dienai tā arī neatbildēja uz jautājumu, kādēļ par JKP paralēlo darbību šajā virzienā nav brīdinājusi kolēģus ne 17. marta, ne turpmākajās sēdēs, kad komisija diskutēja par armēņu genocīdu, ja reiz JKP pie šī jautājuma sākusi strādāt jau februārī, kā tas tiek apgalvots. Izskan arī versija, ka tas darīts divus gadus.
Medne arī neatbildēja, ar kuriem ekspertiem deklarācijas tapšanas laikā notikušas konsultācijas, vai pozīcija skaidrota arī Turcijas pusei un vai 1923. gads deklarācijā bija iekļauts apzināti. Arī Jurašs Dienai nesniedza atbildes, kādēļ tieši tagad no JKP nākusi iniciatīva par armēņu genocīda atzīšanu un vai tam, ka parādījusies viņa iesniegtā deklarācija, lai gan Ārlietu komisija pie šī jautājuma jau bija sākusi strādāt, ir saikne ar viņa neseno biznesa partneri, armēņu izcelsmes uzņēmēju Romānu Osipjanu. Neatbildēts palika arī jautājums, vai Jurašs ar Osipjanu apspriedis deklarācijas projektu, tā saturu un balsojumu.
Katram vārdam nozīme
Dienas rīcībā esošā informācija liecina, ka par deklarācijas projektu pēc JV un NA lūguma sprieda arī partiju sadarbības sanāksmē 26. aprīlī. A/P un JKP esot noraidījušas jebkādus iebildumus un aicinājumu Ārlietu komisijai pabeigt iesākto darbu, paziņojot, ka savu iesniegto projektu neatsauks. Ignorētas arī norādes, ka deklarācijas projektā ir būtiskas nepilnības. Kā jau ārpolitikas dokumentos, arī šajā katram vārdam un ciparam ir nozīme. JKP izstrādātajā bija divas svarīgas nianses – izteiciens, ka "nav ne mazāko šaubu par pierādījumiem", un apgalvojums, ka armēņu genocīds Osmaņu impērijas teritorijā īstenots "no 1915. līdz 1923. gadam". Osmaņu impērija beidza eksistēt 1922. gadā, bet Turcijas Republika tika proklamēta 1923. gada 23. oktobrī. Ja tiktu pieņemta šāda deklarācija, Latvija apvainotu mūsdienu Turciju armēņu genocīdā, visticamāk, izraisot daudz smagākas ārpolitiskās sekas.
JKP projekts bija pieteikts 29. aprīļa Saeimas darba kārtībā, Kols iebilda, tādēļ saskaņā ar Saeimas kārtības rulli to iekļāva 6. maija sēdē. Tā kā šis deklarācijas projekts, visticamāk, būtu guvis pietiekamu deputātu atbalstu, Kols komisijas kolēģiem piedāvājis dienu pirms Saeimas sēdes lemt par viņa sagatavoto alternatīvo deklarācijas projektu. Tā nosaukumā gan nebija vārda "genocīds", bet genocīda atzīšana un nosodīšana tekstā bija (sākotnējā dokumenta nosaukuma versija – Deklarācija Osmaņu impērijas laikā bojā gājušo armēņu piemiņai). Ārlietu komisijas deputātu vairākums to noraidīja. Pēc komisijas deputāta Ojāra Kalniņa (JV) iniciatīvas vēlāk tika piedāvāts vēl viens variants, nemainot Kola izstrādātā dokumenta saturu, bet iekļaujot tā nosaukumā vārdu "genocīds". Tās pašas dienas vakarā sasaucot Ārlietu komisijas ārkārtas sēdi, deklarācijas projekts tika atbalstīts.
Tādējādi Saeimas darba kārtībā 6. maijā nonāca abu deklarāciju varianti, pirmajam balsojumam esot par Ārlietu komisijas sagatavoto versiju. Ja tā tiktu noraidīta, visticamāk, atbalstu saņemtu otra. Daudz korektāko Ārlietu komisijas deklarāciju atbalstīja 58 Saeimas deputāti. Šo gan nevar uzskatīt par balsojumu, kurā ievērota stingra partiju disciplīna. Par nobalsoja visi klātesošie JV un JKP, kā arī vairākums A/P deputātu. Izņemot Kolu un Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci, NA deputāti bija pret, debatēs paužot, ka nebalsos ne par vienu no piedāvātajiem deklarācijas variantiem, jo šis neesot īstais brīdis, kad to darīt, un atgādinot, ka Armēnija nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju. Savukārt KPV LV, ZZS un Saskaņas frakcijā un starp neatkarīgajiem deputātiem kāds bija par, kāds – pret, cits nebalsoja vai atturējās.
Pagrieziens vai izņēmums?
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV) Dienai nevēlējās komentēt parlamenta lēmumu. Ministra padomnieks Mārtiņš Drēģeris atkārtoja Rinkēviča teikto intervijā TV24 neilgi pirms parlamenta balsojuma: "Šis ir Saeimas morālpolitisks izšķiršanās jautājums." Taču jāatgādina Rinkēviča teiktais par šo tēmu pirms trim gadiem aģentūrai LETA: "Nedomāju, ka tādas deklarācijas nāktu par labu reģiona stabilitātei, drošībai vai kopējai Latvijas pozīcijai." Vaicāts, vai ministrs tā teiktu arī šogad, Drēģeris vien piebilda, ka "šis ir Saeimas lēmums".
Zīmīgi, ka dienā, kad parlaments pieņēma deklarāciju, ar Turcijas kolēģi attālināti tikās Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/P), kurš paralēli ASV prezidenta Džo Baidena pozīcijas kritikai iepriekš bija aicinājis Latvijas parlamentāriešus neupurēt nacionālās intereses. Pabriks Dienai atzina, ka par deklarāciju neesot runāts, jo Turcijas aizsardzības ministrs zinot viņa nostāju, līdz ar to neesot pārmetumu Latvijas valdībai. "Tad, kad kāds saka, ka tas ir morāles, ētisks vai cilvēktiesību jautājums, visi cenšas būt pirmie baļķa nešanā. No starptautisko attiecību viedokļa skatoties, pirms paziņojuma par armēņu genocīdu ASV prezidentam bija ļoti gara saruna ar Turcijas prezidentu," uz būtisku niansi norāda Pabriks. "Vai Jurašs zvanīja kādai frakcijai Ankaras parlamentā? Kas mūsos pēkšņi pamudināja kvēlas morāles sajūtas šajā jautājumā?"
Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks, RSU docents Māris Andžāns uzsver, ka šis ir politisks lēmums, kam būs sekas: "Armēņu kopiena un pati Armēnija šo novērtēs, bet var sagaidīt nelabvēlīgāku attieksmi no Turcijas puses." Galvenais jautājums – uz kurieni ved Latvijas ārpolitika. "Vai šis ir pagrieziena punkts vai izņēmuma situācija? Šis lēmums vairāk iezīmē, ka esam uz vērtībām, nevis interesēm orientēti. Vai Latvija spēs noturēt šādu līniju, vai sabiedrība būs gatava šādu nostāju pieņemt, ja būs jāizvēlas starp ekonomiskiem apsvērumiem un vērtībām?" pārdomās dalās pētnieks.
Turcija ir NATO dalībvalsts. Andžāns bilst: "Kad nākotnē būs lēmumi par Baltijas valstīm, Turcija varētu likt kāju priekšā. Precedenti jau ir bijuši [kad NATO lēma par Baltijas valstu aizsardzības plānu], bet, protams, deklarācijas nozīmi nevar pārvērtēt. Turcijai vairāk varētu būt bažas, vai tas nerada domino efektu un arvien vairāk valstu nesāk starptautiski atzīt armēņu genocīdu."