Plašāku ES referenduma jubilejai veltītu rakstu lasiet piektdienas, 20.septembra, laikrakstā Diena.
Pirms desmit gadiem teju 67% vēlētāju nobalsoja par Latvijas dalību ES. Ja referendums notiktu šodien, vai rezultāts būtu līdzīgs?
Tas būtu mazāks. Referendumiem ir vērtība, kad izšķiras nopietnas lietas, jo tajā brīdī cilvēki saprot, ka no viņu izvēles ir atkarīga valsts nākotne. Lai arī visas iepriekšējās aptaujas rādīja mazāku atbalstu, cilvēki nolēma balsot par. Taču kopš Latvija ir ES, šis ir retorisks jautājums. Ja mēs patlaban tikai būtu pabeiguši iestāšanās sarunas, referenduma rezultāts būtu līdzīgs - starp 60% un 70%. Piemēram, īri savā būtībā ir ļoti eiropeiski, bet vienmēr, kad tuvojas Eiropas līgumu izmaiņas, ir milzīgas grūtības iegūt pozitīvu balsojumu. Tas skaidrojams ar to, ka cilvēki šādās aptaujās parasti pauž citas emocijas – par valdību, par ekonomisko situāciju. Īsumā, šobrīd rezultāts nebūtu tik pat pozitīvs, bet to var izskaidrot un par to nebūtu jāraizējas.
Tolaik cilvēki spēja mobilizēties un aktivitāte referendumā bija augsta –nedaudz vairāk nekā 71%. Ņemot vērā, ka šobrīd gandrīz puse jeb 48% iedzīvotāju par valsts dalību ES nesaka ne labu, ne sliktu, vai šī vienaldzīgā attieksme netraucētu un aktivitāte līdzīgā tautas nobalsošanā būtu krietni zemāka?
Jā, protams, bet tas viss atkarīgs no mirkļa mobilizācijas. Piemēram, zināmā mērā anekdotisks ir fakts, ka, lai arī Horvātija ES pievienojās pavisam nesen, bet jau tagad valstī ir zināma eiroskepse. Ir viegli būt eiroskeptiķim, ja tu esi iekšā, bet ir nedaudz savādāk būt eiroskeptiķim, ja tu neesi iekšā. Tas ir nesalīdzināmi. Manā skatījumā, Latvijā ir pietiekams atbalsts valsts dalībai ES. Mums nav politisko kustību, kas prasītu būtiskas izmaiņas Latvijas dalībai ES. Nav populārs arī antieiropeisks sentiments. Kopumā mēs varam būt ļoti apmierināti, kā Latvijas pilsoņi šobrīd uztver ES.
Vienlaikus 43% iedzīvotāju sevi neuzskata par ES pilsoņiem...
Nezinu, vai par to vajadzētu īpaši uztraukties. Es arī sevi vispirms uzskatu par latvieti un tikai tad par ES pilsoni. Ja jūs man prasītu, kas es esmu – latvietis vai ES pilsonis, es atbildētu – latvietis. Tas rāda, ka ES nacionālā identitāte paliek spēcīga, piemēram, Skotijā notiek gatavošanās referendumam, ir viļņošanās Katalonijā. Tāpat tas vienmēr prasa laiku. Pretruna starp to, ka es esmu tikai latvietis un man nav nekāda sakara ar Eiropu, tikai samazināsies. Ir daudz cilvēku Latvijā, kas ceļo, bet ir arī tādi, kas to nedara un nekad nav bijuši ārpus Latvijas robežām.
Jārēķinās arī ar to, ka mums ir daudz krievu. Nezinu, cik lielā mērā viņi sevi asociē ar Eiropu. Man grūti atbildēt. Krievija, no vienas puses, ir Eiropā, bet, no otras puses, bieži vien tā ir zināmās pretrunās ar ES. Varbūt šī iedzīvotāju daļa vienmēr teiks: "Es esmu krievs, es esmu Latvijas iedzīvotājs, es esmu Latvijas pilsonis, bet es neesmu eiropietis, jo it kā piederu tautu grupai, kas nav ES daļa." Tas varbūt pat nav svarīgi, bet būtiski, lai mēs cienītu citas tautas, kas ir ES un visas pārējās tautas, kas nav ES.
Kāda situācija izskatīsies vēl pēc desmit gadiem? Vai optimisma līkne par dalību ES ies uz augšu?
Cilvēki būs optimistiskāki. Jaunā paaudze ir daudz pozitīvāka par Eiropu un sevi vairāk redz globālajā pasaulē. Pieaugot viņu lomai sabiedrībā, tendence būs pozitīvāka. Mana vecuma cilvēki un vecāki parasti ir skeptiskāki par ES. Jaunie, kas uzauguši pēc neatkarības atgūšanas, uz pasauli skatās daudz brīvāk un ne tik skeptiski.