Pirms viņas vairāki kolēģi no lietas bija atteikušies. Toreiz Šteinerte apsūdzētajam Aleksandram Laventam piesprieda deviņu gadu cietumsodu, viņa arī centās panākt, lai apsūdzētie lietu tīšuprāt nevilktu garumā. Iemantojot neuzpērkamas un godīgas tiesneses reputāciju, savulaik parlamentā pat izskanēja iecere Šteinerti virzīt Ģenerālprokurora amatam.
Emocionālas un sirsnīgas šonedēļ bija tiesneses Šteinertes atvadas no saviem kolēģiem. Kopējas atmiņas, daudzi pateicības vārdi un arī dejas. Šteinertes vārds gadu gaitā kļuva par simbolu tam, ka daudz kritizētajās Latvijas tiesās strādā arī godīgi un drosmīgi tiesneši. Bargā soģe – tā dažkārt presē Šteinerte raksturota. Viņa pati gan atzīst, ka šādam apzīmējumam īsti nepiekrīt. Ja persona bijusi nevainīga, tā tikusi attaisnota. Ja izdarīts nežēlīgs noziegums vai liela krāpniecība, piespriests likumā paredzētais sods. Iespaids par Šteinertes bardzību, iespējams, radies no tā, ka viņa centusies nepieļaut lietu bezgalīgu vilcināšanu, jeb kā saka pati Šteinerte – māžošanos tiesas zālē. Savulaik viņas stingro tvērienu jo īpaši izjuta Aleksandrs Lavents Bankas Baltija lietā.
Laventa lieta man tiešām sabojāja daudz nervu, tagad atzīst Šteinerte, atceroties arī gandrīz divu gadu garo periodu, kad viņai bija noteikta diennakts apsardze. Vai bija arī dzīvības draudi, to tiesnese stāstīt nevēlas. Vien atzīst, ka bijuši psiholoģiski mēģinājumi viņu dažādos veidos ietekmēt.
Šteinerte atceras: "Smagas lietas, tās visas bija smagas lietas. Lučanskis tai padomju laikā bija tāds smags periods, jo faktiski toreiz pavilka aiz viena, es tā vēlāk saprastu, viena diega gala... Tur jau tas bija darīts arī, tagad kā es domāju, lai drusku patīrītu centrālo komiteju, arī izpildkomiteju, jo es sapratu, ka tur bija daudz negodīgu cilvēku. Līdz ar to Lučanskis bija tur ar vairākiem sadarbojies, lai gan es skatījos pēc tam visādās intervijās, ka viņš negodīgi notiesāts. Es domāju, ka viņš ir godīgi notiesāts tikai jautājums ir kāds tam bija iemesls, pamats."
Lavents ir tikai viens no daudzajiem apsūdzētajiem skaļajās lietas, kas nonākušas uz tiesneses galda. Garajā notiesāto sarakstā ir, piemēram, miljardieris un ar Ventspils tranzītuzņēmumiem saistītais Grigorijs Lučanskis. Šodien reti kurš vairs atceras, ka astoņdesmito gadu sākumā toreizējam Latvijas universitātes prorektoram Lučanskim par krāpniecību Šteinerte piesprieda septiņu gadu cietumsodu. Tik bargs spriedums augstam partijas biedram bija retums. Šteinertes praksē ir arī pirmais gadījums pēc neatkarības atjaunošanas, kad uz apsūdzēto sola sēdās Saeimas deputāts, kuru parlaments izdeva kriminālvajāšanai. Valdim Krisbergam par krāpniecību Šteinerte piesprieda piecu gadu cietumsodu.
Tiesnese raidījumam stāsta: "Krisbergs bija ļoti liels savā garā. Viņš uzskatīja, ka ir deputāts, ka viņu nevar arestēt un viņš man, arī tad, kad mēs viņu noarestējām, viņš man zālē ļoti dusmīgs bija un bļāva... Nevis bļāva, bet dusmīgi teica, ka nevar viņu arestēt, ka mēs šausmīgu kļūdu darām, ka deputātus nedrīkst..."
Runājot par garajiem tiesas procesiem, Šteinerte stāsta par saviem novērojumiem. Ja cilvēks nav vainīgs, vai arī vainu atzīst, viņš vēlēsies, lai tiesa notiktu pēc iespējas raitāk. Ja apsūdzētais saprot, ka pret viņu ir nopietni pierādījumi, no soda viņš centīsies izvairīties, tiesu velkot garumā.
"Viens nevar, otrs nevar, trešais nevar, tad slims, tad tāda iemesla pēc... Kaut ar faktiski var jau saprast, jo ilgāk velk, jo pazūd aktualitāte. Mainās visādas politiskās situācijas, cilvēki mainās un viss mainās un viskaut kas var notikt. Bet es domāju, ka jebkuram cilvēkam būtu jāgrib, lai ātrāk tiktu vaļā no lietas un ja tu jūti, ka neesi vainīgs, tad iesniedz pierādījumus un centies, lai ātrāk to lietu izskatītu un nebojātu nervus. Man liekas, ka nervi bojājās, tas ir sliktāk – piecus gadus ej uz tiesu ,bojā nervus, sēdi tiesā, uztraucies, var jau būt, ka kādam tas ir hobijs un patīk. Iet pa tiesām. Katrs cilvēks jau savādāks. Pēc manām domām, ja tu neesi vainīgs, pierādi, darbojies, ņemies un jo ātrāk, jo labāk. Ja tu esi vainīgs, tad tā ir tava sirdsapziņa - atzīsti vai nē", stāsta tiesnese.
Sarunā pieminam arī vienu no tumšākajām lappusēm Latvijas tiesu vēsturē. Par kukuļņemšanu notiesātās tiesneses Tālere un Poļikarpova ilgus gadus bija Šteinertes kolēģes Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Aizdomas par viņu negodīgo rīcību bijušas ilgāku laiku.
Šteinerte stāsta: "Tas bija tāds klaču līmenis, ka viņas it kā esot sadarbojušās un viena deva otrai lietas kādas vajadzēja izskatīt. Bet es jau nezināju, vai tur kaut kas apakšā ir par naudu, vai tas ir vienkārši blats. Nu tādā veidā vienkārši bez pierādījumiem, bez nekā tas bija it kā tādā līmenī, kad es uzzināju... Par to man pateica, tas jau tā..kā saka tādā veidā darīts. Nu par mirušajiem parasti sliktu nesaka, bet nu ...runas bija jau kaut kad savā laikā bez kaut kādiem pierādījumiem. Bet jūs saprotiet, ka nevar tā vienkārši ticēt, ja nav pierādījumu. Visu mūžu esmu uzskatījusi, ka ir divas profesijas, kurās cilvēkam pret sabiedrību jābūt pilnīgi godīgam – tie ir ārsti un tie ir tiesneši. Vai esmu bijusi barga, par to lai spriež citi. Bet noteikti zinu, ka esmu bijusi taisnīga", saka Šteinerte.
Pirms 37 gadiem savu tiesneša karjeru viņa sāka ar kādu alimentu piedziņas lietu. Savas tiesneša gaitas viņa beidza ar sarežģītu slepkavības lietu. Viņas pēdējais spriedums – mūža ieslodzījums recidīvistam Jānim Daugulim.