Rēzeknes novadā, kas ir viens no lielākajiem Latvijā, 2009. gadā aizvēra visvairāk skolu – Ilzeskalna pamatskolu (Ilzeskalna pagasts), Strūžānu pamatskolu (Gaigalavas pagasts), Lūznavas pamatskolu (Lūznavas pagasts), Vītolu pamatskolu (Sakstagala pagasts) un Daugaviešu pamatskolu (Silmalas pagasts). No šiem pagastiem visvairāk iedzīvotāju skaits kopš 2000. gada samazinājies Lūznavā – 38,6% (kopš 2011. gada – 12,7%), tad seko Silmalas pagasts – 35,9% (-14,5%), Ilzeskalna pagasts – 33,3% (-12,8%), Gaigalavas pagasts – 27,6% (-6,9%) un Sakstagala pagasts – 24,8% (-8,3%).
Salīdzinājumam Rēzeknes novads pēdējo astoņpadsmit gadu laikā zaudējis 27,6% iedzīvotāju, kopš 2011. gada – 10,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Apstiprinās jau līdzšinējos sērijas Bez skolas rakstos secinātais – lielākās izmaiņas bijušas līdz skolas slēgšanai, kad pagastus, pārceļoties uz citām vietām Latvijā un ārzemēm, pameta procentuāli vairāk iedzīvotāju. Šīs tendences joprojām turpinās, bet mazākos apmēros. Arī demogrāfiskie rādītāji līdz 2011. gadam bijuši pietiekami satraucoši, piemēram, Ilzeskalna pagastā no 2000. līdz 2011. gadam piedzima vien 53 bērniņi (7% no iedzīvotāju skaita), bet aizsaulē aizgāja 229 cilvēki (23%), salīdzinājumam pēc 2011. gada – attiecīgi 40 (6%) un 98 (13%). Visos pagastos iedzīvotāju vidējais vecums ir zemāks par Latgales reģiona rādītāju – 44,3 gadiem –, vienīgi Ilzeskalna pagastā tas ir tāds pats.
CSP dati par vidējo darbinieku skaitu un pašnodarbinātajiem iezīmē ļoti dažādu ainu minētajos pagastos, vienīgā kopīgā iezīme – pēc krīzes situācija pasliktinājusies visos un novadā kopumā. Pirmskrīzes līmeni ar nelielu uzviju vidējo darbinieku skaita ziņā 2016. gadā (pēdējie dati) ir atguvis tikai Sakstagala pagasts, kas pakāpeniski "audzējis" arī pašnodarbināto skaitu. Viskritiskākā situācija pēc krīzes bijusi Ilzeskalna pagastā, kur 2009. gadā vidēji bija nodarbināti 118, bet 2011. gadā – divreiz mazāk cilvēku. Minimālas izmaiņas kopš 2009. gada bijušas Gaigalavas pagastā.
Iekšējā reforma
Silmalas pagasta pārvaldes vadītājs Eduards Grišuļonoks Dienai stāsta, ka kādreiz pagastā bija četras skolas, tagad – pusotra, proti, Tiskādu vidusskola un Kruķu sākumskola, kurā mācās vien 28 bērni.
"Ja nebūs laukos skolu, vispār dzīves nebūs. Nav skolas, nav pasta, nav pagasta pārvaldes, tā ir tukša vieta," viņš saka.
Daugaviešu pamatskolas ēka Štikānu ciemā kopš slēgšanas stāv tukša, neviens nav izrādījis par to interesi. 1983. gadā celtā ēka būtu piemērota ražotnei, taču tā ir pārāk tālu no lielceļa, bet ceļš uz to – grantēts. Grišuļonoks atzīst, ka iedzīvotāju skaits pagastā turpina samazināties, – ja 1991. gadā šeit dzīvoja 3750 cilvēku, tad tagad par 1100 iedzīvotājiem mazāk. Aizsaulē aizgājušo ir vairāk nekā jaundzimušo. Lūgts ieskicēt pagasta nākotni, pārvaldes vadītājs norāda uz Rēzeknes novadā notiekošo reorganizāciju. Silmalas pagasts turpmāk ietilps Maltas apvienībā. To, kādu iespaidu tas atstās uz pagasta dzīvi, varēšot pateikt vien pēc kāda laika.
Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs Dienai skaidro, ka no 1. janvāra, lai nodrošinātu funkcionālo un finansiāli efektīvu 25 pagastu darba organizēšanu, tiks veidotas četras attīstītas apvienības ar centru Dricānos, Kaunatā, Maltā un Nautrēnos. Reforma tiek veikta, ņemot vērā Valsts kontroles aizrādījumus par pārlieku lielo grāmatvežu skaitu novadā. Iedzīvotāju dzīvi tas tiešā veidā neietekmēs, un viņiem neesot jāuztraucas par pakalpojumu pieejamību. Tieši otrādi – reforma palīdzēšot pārvaldēm ciešāk sadarboties un kopīgi plānot vienmērīgu un efektīvu teritorijas attīstību. Tiesa, daļa pārvalžu darbinieku darbu zaudēšot. "Šie četri centri būs vietas, caur kurām attīstīsies novada teritorija," uzsver Švarcs. Runājot par skolu reformu, viņš atzīst, ka novadā ir vēl dažas "kritiskās vietas", kur sešās klasēs mācās 15 un 23 skolēni. Tāpat būs jālemj par trīs speciālo internātskolu likteni. Arī 2009. gadā "ar lielākām vai mazākām sāpēm" skolas bija jāslēdz, jo novada mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu izglītību, nevis tikai fiziski uzturēt skolu. Tiesa, dažviet bērnu ceļš līdz skolai ir pieaudzis līdz pat 45 minūtēm vienā virzienā un pārvadājumi ir sāpīgs jautājums. Taču tendences, kā jau visā Latvijā, ir tādas, ka cilvēki no laukiem dodas uz pilsētām vai ārzemēm.
Bērnu un jauniešu skaits turpina samazināties arī Ilzeskalna pagastā – ja pirmajos gados pēc skolas slēgšanas tika organizēti vairāki autobusu maršruti, tagad ir tikai viens, saka Ilzeskalna pagasta pārvaldes vadītāja Genovefa Gailuma. Turklāt mazie bērni arvien vairāk tiek sūtīti nevis Nautrēnu vidusskolā, bet gan Vērēmu pamatskolā – uz pirmo ved slikts grants ceļš, bet pamatskola daudziem vecākiem ir pa ceļam uz darbu Rēzeknē, kur pieejams plašāks pulciņu piedāvājums. Skolēnu pārvadājumiem izdevumi esot lieli, jo transports, braucot pa sliktas kvalitātes ceļu, bieži lūst. Taču skolēnu autobuss aizbrauc tuvu mājām. Tiesa, diena bērniem sākas agri – pirmie autobusā sakāpj jau plkst. 7.15.
"No ekonomiskā viedokļa skolas izmaksas būtu lielākas, bet skolai ir jābūt katrā pagastā," ir pārliecināta pārvaldes vadītāja.
Bijušo Ilzeskalna pamatskolas ēku tagad apdzīvo tautas nams, bibliotēka un jauniešu centrs. "Mums viss notiek, viss ir saglabāts, nav tā, ka atslēga ir priekšā," uzsver Gailuma, vienlaikus atzīstot, ka skolas slēgšana ir "liels robs pagasta dzīvē, jo bērni ir dzīvība, pasākumi". Ilzeskalnā gan ir bērnudārzs, kurā ir 38 bērni. Šogad uz Ilzeskalnu arī atgriezušās divas ģimenes – vienā divi skolas vecuma bērni, otrā – trīs bērnudārznieki. Tas bērnudārzam bijis liels pārbaudījums, jo bērni runāja angļu valodā. Sākums bijis grūts, bet jau valsts svētkos mazie i dziedājuši, i dejojuši. Tiesa, ar dzīvojamo fondu pašvaldībai ir švaki. Brīvu dzīvokļu pašvaldībai nav, bet pamestas lauku mājas gan varot atrast. Darba iespējas arī minimālas – pie lielajiem zemniekiem vai mežizstrādē. "Kāda ir nākotne? Vēlētos, lai Ilzeskalns pastāvētu, bērnudārzs, medpunkts, pasts, veikals un tautas nams būtu uz vietas, lai nekur nav jābrauc. Utopisks sapnis būtu, lai attīstās ražošana," klāsta Gailuma.
Satraucoši dati
Daugavpils novadā, kas arī ir viens no lielākajiem Latvijā, 2009. gadā slēdza Līksnas pamatskolu. Līksnas pagasts kopš 2000. gada zaudējis 33% iedzīvotāju, bet kopš 2011. gada – 17,2%. Salīdzinājumam – Daugavpils novads attiecīgi 35,1% un 17,7% iedzīvotāju. Demogrāfiskie rādītāji gan pagastā, gan novadā kopumā ir pietiekami satraucoši – jaundzimušo ir trīs reizes mazāk nekā mirušo. Līksnas pagastā astoņpadsmit gadu laikā dzimuši 120 bērniņi (12% no iedzīvotāju skaita), bet aizsaulē aizgājuši 450 cilvēki (31%), savukārt Daugavpils novadā dzimuši 2791 (13%), miruši 8918 (28%) cilvēki.
Arī pēc 2011. gada demogrāfiskā situācija nav spoža. Tikmēr iedzīvotāju iekšējās un ārējās migrācijas rādītāji liecina, ka līdz 2011. gadam novadu un pagastu pameta vairāk cilvēku nekā pēc tam. Pēdējo septiņu gadu laikā uz citām teritorijām Latvijā no pagasta un novada pārcēlušies 10–12% iedzīvotāju, bet uz ārzemēm – 5–7%. No ārzemēm un citām Latvijas vietām uz Līksnas pagastu un Daugavpils novadu pārceļas būtiski mazāk. CSP dati arī liecina, ka gan Līksnas pagastā, gan Daugavpils novada iedzīvotāju vidējais vecums, kas ir attiecīgi 47 un 45,8 gadi, pārsniedz Latgales reģiona rādītāju – 44,3 gadi.
Savukārt darba samaksas rādītāji apliecina, ka minimālo darba algu vai mazāku par to Rēzeknes un Daugavpils novados (dati pieejami tikai par novadiem) 2011. gadā saņēma vairāk nekā 2017. gadā (pēdējie pieejamie dati). Lai gan situācija ir uzlabojusies, šādu darba ņēmēju ir ievērojami vairāk nekā Latvijā kopumā. Piemēram, 2017. gadā Latvijā minimālo darba algu vai mazāku saņēma 20,2% darba ņēmēju, Daugavpils novadā – 37,9%, Rēzeknes novadā – 33,2%. Nodarbinātības rādītāji liecina, ka krīzes laikā Līksnas pagastā samazinājās vidējais darbinieku skaits, bet 2016. gadā (pēdējie dati) atgūts pirmskrīzes līmenis, turklāt palielinājies pašnodarbināto skaits. Salīdzinājumam – Daugavpils novads vēl nav atgriezies 2009. gada līmenī, lai gan pašnodarbināto skaits ir pieaudzis.
Lokālais patriotisms
Līksna ir palikusi ne vien bez skolas, bet arī bez kultūras nama. Taču tas nav iemesls bezcerībai, tieši otrādi – pagastā notiek aktīva kultūras dzīve. Skolas ēka kopš likvidēšanas 2009. gadā ir tukša, Dienai apliecina pagasta pārvaldes vadītāja Biruta Ozoliņa. Bijušas ieceres tajā izveidot sociālā atbalsta centru vai pansionātu, taču novadā jau ir vairāki šī pakalpojuma sniedzēji un finansējums jānovirza tiem. "Mūsu skola [novadam] nav prioritāte," atzīst Ozoliņa. Apgrūtinājums ēkas turpmākai izmantošanai ir arī tajā, ka nams ir kopīpašumā, – Līksnas draudzei pieder ne vien puse ēkas, bet arī zeme zem tās. Pašvaldība apkārtni sakopj, "lai nebūtu džungļu", bet ēka lēnām iet bojā, tiek demolēta. Pagasta bērni pārsvarā izvēlējušies Vaboles vidusskolu, bet daudzi brauc arī uz 18 km attālo Daugavpili, jo vecāki strādā pilsētā. Bērnudārza Līksnā nekad nav bijis.
Avārijas stāvoklī ir arī kultūras nams, kas atrodas vienā ēkā ar pagasta pārvaldi. Kultūras centra daļu aizslēdza pirms četriem gadiem, atklājot sienās plaisas. Pārvaldes daļu no ekspluatācijā bīstamās ēkas atdala nesošā siena. "Neviens eksperts nevar pateikt, vai sabrukšanas gadījumā tas skartu arī mūsu [pārvaldes] ēku," riskanto situāciju atzīstot, noteic Ozoliņa. Arī kultūras nama vadītāja Valentīna Korsiete apliecina – strādājot pārvaldes ēkā, ir neomulīga sajūta. Novada dome beidzot ir devusi zaļo gaismu būvprojekta izstrādei, paredzot pārvaldes administratīvo ēku pārbūvēt par daudzfunkcionālo centru, daļu ēkas nojaucot. Izsludinātā iepirkuma ietvaros iesniegtos piedāvājumus atvērs nākamnedēļ. "Par labu nenāk neskaidrības ap valdības veidošanu un budžeta sastādīšanu. Nezinām, vai pašvaldības būs tiesīgas ņemt aizņēmumus. Esam kā pakārti gaisā, bet sēdēt un gaidīt arī vairs nevaram," uzsver pārvaldes vadītāja. Esot apsvērta iespēja pārvaldi pārcelt uz blakus ēku, kur ir publiskais internets, taču tas neesot tik vienkārši. Kad sāksies nama demontāža, tad gan pārvalde pārvākšoties.
Līdz ar to bez mēģinājumu telpām ir atstāti pieci pašdarbības kolektīvi, tostarp bērnu teātris Sprīdītis. Taču tas nav traucējis vidējās paaudzes deju kolektīvam Daugaveņa šogad piedalīties simtgades Dziesmu un deju svētkos. Visi pasākumi, ja vien to atļauj laika apstākļi, notiek "svaigā gaisā" – Muižas parkā. Simtgade un Daugaveņas jubileja gan svinēta kultūras centrā Vārpa Daugavpilī. Sieviešu vokālais ansamblis mēģina pārvaldes ēkas gaitenī, jo tur novietotas klavieres, bet teātris – jauniešu centrā, kas izveidots dzīvoklī. Tā rit jau piektais gads. "Mēs esam stipri un turamies. [..] No bezizejas meklējam izeju," ar lepnumu un pozitīvisma devu balsī nosaka Korsiete. Viņa gan atzīst – tas, ka nav skolas, ir slikti. "Skola ir neliels kultūras centrs. Bērniem vairs nav šīs ciešās saiknes ar dzimto vietu, jo viņi visu dienu pavada citur," uzsver Korsiete. Tomēr viņa uz nākotni Līksnā skatās ar cerību: "Līksna veidojas kā Daugavpils guļamrajons. Jaunie ceļ mājas, un viņiem būs nepieciešama izklaide uz vietas. Būs mums jauns kultūras nams, skaists parks un tūristi." Arī Ozoliņa uzsver – lai arī Līksna Daugavpils tuvuma dēļ netiek uzskatīta par administratīvo centru, "cilvēks dzīvo šeit un savu māju uz centru nepārcels. Lokālais patriotisms ir vajadzīgs visā Latvijā."