Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 17. aprīlis
Rūdolfs, Viviāna, Rūdis

Nodarbinātie – valsts stūrakmens

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas.

Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kur nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja LDDK. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija 2009.–2010. gadā būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr 2011. gadā atsākās pieaugums. Igaunija pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumu skaidro ar inovācijām, tehnoloģisko progresu. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus šī progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Nodokļu politikas efekts

Kā vienu no problēmjautājumiem Saeimas komisijas sēdē LDDK prezidents Andris Bite minēja darbaspēka nodokļu slogu. Pie darba algas 500 eiro neto Latvijā darbaspēka nodokļu izmaksas ir līdzīgas ar Igauniju, savukārt pie 1000 eiro neto algas Latvijā darba devējs spiests samaksāt par 95 eiro vairāk nekā konkurents Lietuvā un par 158 eiro vairāk nekā Igaunijā. Pat viena gada ietvaros tā ir milzīga summa, kuru var "paņemt" vai nu uz darbinieku rēķina, kam pie vienādiem darba devēja izdevumiem valsts nodokļu politikas dēļ iznāk krietni mazāka neto alga, vai, ja darbinieks grib tikpat, cik kaimiņvalstīs, – daļu algas noslēpt ēnu ekonomikas segmentā. Lielie uzņēmumi, kas nevar izmantot ēnu metodi, kādu mazumiņu var ieekonomēt, neieguldot attīstībā, bet tā ir īstermiņa ekonomija uz nākotnes konkurētspējas rēķina. "Tādam ražotājam kā SIA Karavela nodrošināt tādu pašu algu kā līdzīgam uzņēmumam Igaunijā gadā izmaksā par aptuveni 800 000 eiro vairāk," skaidroja A. Bite. Latvijas darbaspēka nodokļu sistēma spiež uzņēmējus vairāk orientēties uz zemākas pievienotās vērtības un no tā izrietošo zemo algu segmentu, bet, ja ir vēlme strādāt augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma segmentā, labāk izvēlēties citu valsti. Kā secināms no rezultātiem, uzņēmēji ir pakļāvušies šim spiedienam – IKP uz nodarbināto Latvijā ir zemākais Baltijā, kas ir vēl nepatīkamāk – relatīvi mazā nodarbināto personu īpatsvara dēļ pozīcijā IKP uz iedzīvotāju atpaliekam vēl vairāk. Tam sekas ir zemāks vidējais atalgojums, neraugoties uz augstākām nodokļu efektīvajām likmēm, zemi nodokļu ieņēmumi, zems atalgojums pedagogiem, mediķiem, zemas pensijas, zema valsts spēja ieguldīt infrastruktūrā u. c. Uzņēmēju skatījumā būtiskākā nelabvēlīgā ietekme uz ekonomiku nodokļu jomā ir Latvijā piemērotais IIN diferencētais neapliekamais minimums, kas strauji audzē nodokļu slogu jau pie vidējā atalgojuma, savukārt augstāka atalgojuma izmaksu papildus sadārdzina arī progresīvās likmes, kas nemazina nevienlīdzību, jo saistītas ar atalgojuma lielumu, nevis ienākumiem uz mājsaimniecības locekli. Līdz ar to tie uzņēmējdarbības segmenti, kas rada pietiekami augstu pievienoto vērtību, lai varētu maksāt kvalificētiem darbiniekiem pievilcīgu algu, vairāk izvietojas kaimiņvalstīs, bet Latvijā vairāk koncentrējas uzņēmējdarbības segmenti ar zemāku pievienoto vērtību un zemāku atalgojumu, kas nesekmē diasporā dzīvojošo tautiešu atgriešanos Latvijā. Gluži pretēji – daudzi jaunie ļaudis, kuri Latvijā ieguvuši izglītību un kvalifikāciju, relatīvi zemā [neto] atalgojuma dēļ izvēlas strādāt un dzīvot citur. Iespējams, tā ir viena no atbildēm attiecībā uz darba ņēmēju skaita nepietiekamo pieaugumu. Pēc LDDK aplēsēm, Latvijā vajadzētu būt nodarbinātiem apmēram 900 000 cilvēku, bet oficiāla statistika tik lielu skaitli nerāda. Finanšu ministrija prognozē, ka nodarbināto skaits tuvāko gadu laikā pat saruks deviņdesmito gadu "demogrāfiskās bedres" dēļ. Vai tas nozīmē, ka darbavietu Latvijā kļūs vēl mazāk, kas gadījumā, ja nākotnē gadās kāda recesija, var nelabvēlīgi ietekmēt valsts maksātspēju, vai varbūt gaidāma augsta līmeņa digitalizācija un robotizācija, vai arī turpināsies līdzšinējās nodokļu politikas un birokrātisko šķēršļu iedibinātā paradigma – pensijā dosies daudz vairāk ļaužu nekā ienāk darba tirgū? Ir vēl cits pieņemams izskaidrojums – jaunieši iegūst diplomus profesijās, kas pašreiz Latvijā nav pieprasītas, un viņiem ir tikai trīs iespējas – sameklēt darbu profesijā ārzemēs un pelnīt kvalifikācijai atbilstīgu algu, palikt strādāt Latvijā, bet ne savā specialitātē un pelnīt relatīvi maz, vai strādāt ne savā specialitātē ārzemēs un, iespējams, pelnīt vairāk nekā Latvijā. Vienlaikus darba devēji uzsver, ka viņiem trūkst darbaroku. Paradoksāla situācija!

Birokrātijas džungļi

Lai arī Latvijā gadiem runā par birokrātijas samazināšanu un procesu vienkāršošanu, tomēr, ja arī ir kādi veiksmes stāsti, ietekme uz kopējo ainu ir salīdzinoši neliela, jo tos ar lielu pārsvaru pārmāc stāsti par to, ka projektēšanas darbi ar visiem saskaņojumiem būvvaldē pat nelielam mājokļa remontam aizņem līdz pat diviem gadiem, dažreiz ilgāk. Pieskaitot vēl vienu gadu būvniecībai, laiks ir ļoti ilgs, kas atbaida investorus, kuri vēlētos ieguldīt, radīt jaunas darbavietas. Kurš to nezina? Ja zina, kāpēc neveic attiecīgas pārmaiņas? Nav ieinteresētības? Varbūt. Vai arī tiem, kuriem ir vara, nav izpratnes, ko un kā darīt situācijas uzlabošanai? Bet varbūt ir ieinteresētība to visu saglabāt, jo, vienkāršojot procesus, varētu samazināties gan birokrātijai deleģētā vara, gan nepieciešamība pēc tik lielas ierēdņu armijas, kā dēļ kāds reformators pats varētu zaudēt jauku vietiņu un būtu spiests pāriet uz darbu privātajā sektorā? Ja arī kāds tomēr gatavs šeit ieguldīt, viņš tiek «iesūkts» mākslīgi radītos birokrātiskajos džungļos, kuru uzturēšanu parasti pamato ar ES prasībām. Ja tā tiešām būtu patiesība, tā vajadzētu būt arī Igaunijā un Lietuvā, bet – nez kāpēc tur tā nav!

Darbavieta – valsts pamats

Ir vienkārša saikne – ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, ko viņš tērē ne tikai tam, lai apmaksātu savus eksistences tēriņus, bet arī – lai kopā ar pirkumiem maksātu visa veida patēriņa nodokļus – akcīzes, dabas resursu, PVN, ko savukārt valsts – politiķi – pārdala sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu sniegšanai. Secinājums – valsts politikai jābūt vērstai uz esošo darbavietu saglabāšanu, nevis uz to likvidāciju, ieviešot dažādus nosacījumus vai nesaprātīgi paaugstinot prasības. Līdztekus jāmeklē "formulas", kā piesaistīt investīcijas, kas vērstas uz pasaules tirgū konkurētspējīgu preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Divriteni nav jāizgudro, tas atrodams kaimiņos Igaunijā vai Lietuvā. Nav vajadzīga formas kopija, bet ideja un vēlme būt par valsti, kurā cilvēki strādā, dzīvo un turpinās! Attaisnojumu meklēšana, kāpēc nevar mainīt nodokļu un visas citas politikas, kā arī attieksmi pret uzņēmējdarbību, padziļina atpalicību.

Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos neko nedarīt vairs nevar atļauties. Kuram tas rūp? Mums, kuri dzīvo un strādā Latvijā un nevēlas pamest šo zemi.  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ar likumu garantēs skaidras naudas pieejamību

Valdība otrdien atbalstīja grozījumus Kredītiestāžu likumā, kuru mērķis ir nodrošināt skaidrās naudas pieejamību iedzīvotājiem visā Latvijas teritorijā, nosakot minimālās prasības pakalpojumam, kura r...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas