Lietuvā neapdrošināto jeb iedzīvotāju, kas atrodas «pelēkajā zonā», ir maz. Varētu būt aptuveni 4%, Diena uzzināja, viesojoties Lietuvas Valsts veselības apdrošināšanas fondā (VVAF). Latvijā nesen izskanēja ziņas par teju 40% nodokļu nemaksātāju, radot veselības ministrei Ingrīdai Circenei (Vienotība), kura rosina arī Latvijā sasaistīt nodokļu maksāšanu ar veselības aprūpes saņemšanu, vēlmi iepazīties ar Lietuvas modeli. Lietuvas ierēdņi saka - obligātais princips «maksā nodokļus un saņem medicīnas pakalpojumus» ir ļoti labs stimuls nodokļu maksāšanai. «Tā mēs patiešām domājam. Īpaši novērojām to pēc tam, kad ieviesa atsevišķu nodokli veselības apdrošināšanai. Ļoti daudz cilvēku pie mums vērsās, lai sakārtotu visus dokumentus un pārliecinātos, ka viss būs kārtībā,» saka Jūrate Sabaliene, VVAF Starptautisko Attiecību departamenta vadītāja.
Arī slimnīca par velti
Lietuvā būt apdrošinātam ir pat ļoti izdevīgi. «Mums ir diezgan visaptveroša veselības apdrošināšanas sistēma, kas balstās uzskatā, ka ikkatram Lietuvas iedzīvotājam jābūt pieejai veselības aprūpei,» saka Gintars Kacevičus, VVAF Veselības apdrošināšanas attīstības departamenta direktors. Apdrošinātajiem nav jāmaksā pacienta iemaksas ne pie ģimenes ārsta, ne pie ārsta speciālista, ne par izmeklējumiem, ne par neatliekamu vai plānveida operāciju, ne gulēšanu slimnīcā. Tas viss ir par velti. Protams, rindas nereti mēdz būt. Lietuvā līdzmaksājums ir, piemēram, par kompensējamām zālēm, vairākumu zobārstniecības pakalpojumu, komfortu slimnīcas palātā un atsevišķiem citiem pakalpojumiem. Lietuvas veselības ministra vietniece Janina Kumpiene min arī citu situāciju: «Piemēram, pacients slimnīcā nonācis ar plaušu slimību, taču viņš ārstam saka - vēlētos pārbaudīt sirdi, lūdzu, veiciet izmeklējumus. Ārsts neredz nepieciešamību tos veikt, bet pacients pats vēlas. Tad viņš pats arī maksā.»
Lietuvā veselības aprūpi finansē no diviem lieliem avotiem - lielākais ir no veselības apdrošināšanas nodokļa iegūtā nauda, mazākais - valsts kopējā budžeta finansējums. Veselības apdrošināšanas nodokļa apmērs Lietuvā ir 9%, no tā darbinieks maksā - 6%, bet darba devējs - 3%. Iedzīvotāji, kuri nodarbojas ar individuālu uzņēmējdarbību, piemēram, lauksaimniecību, paši maksā 9% no ienākumu summas, no kuras maksā nodokli sociālajam nodrošinājumam. Taču ļoti mazu saimniecību īpašniekiem jāmaksā 3% no minimālās algas Lietuvā. Tā šobrīd ir ap 160 latiem. Kopējais nodokļu slogs, kas jāmaksā iedzīvotājam Lietuvā, ir līdzīgs kā Latvijā. Tiesa, neatkarīgi no nodoklī nomaksātās summas visi apdrošinātie saņem to pašu pakalpojumu klāstu. J. Sabaliene paskaidro, ka galvenais princips ir solidaritāte: «Varbūt šodien saņemu lielu algu un maksāju daudz nodokļos, bet rīt saņemšu mazāk un mans ieguldījums būs mazāks sistēmā, taču es saņemšu tos pašus pakalpojumus.»
Bez strādājošajiem ir vēl otra apdrošināto grupa - no nodokļa maksāšanas atbrīvotie iedzīvotāji. Par viņiem maksā valsts. Tie ir, piemēram, pensionāri, bezdarbnieki, grūtnieces, bērni, invalīdi, skolēni, studenti, kuri studē dienas programmā. «Mums šobrīd ir situācija, ka vairākums Lietuvas iedzīvotāju ir apdrošināti uz valsts budžeta rēķina,» saka J. Kumpiene. Lietuvā no apdrošinātajiem aptuveni 42% iedzīvotāju paši maksā nodokli, bet par 58% iemaksas veic no valsts budžeta. Taču sanāk paradoksāli - no kopējā aptuveni 834 miljonus latu lielā veselības aprūpes budžeta valsts budžeta finansējuma «artava» pērn bija ap 336,5 miljoniem latu, bet no nodokļa iegūtā nauda - krietni lielāka, proti, ap 480 miljoni latu.
Ko dara «pelēkie»?
Ja iedzīvotājs reģistrējies kā bezdarbnieks, par viņa veselības apdrošināšanu maksā valsts. «Ja nestāv rindā tā sauktajā darba biržā un ir, kā mēs smejamies, «bagāta vīra sieva», proti, nestrādājoša, tad var būt brīvprātīgais maksātājs - iemaksāt 72 litus mēnesī (ap 14,4 latiem),» saka viceministre. Tad var saņemt tos pašus medicīnas pakalpojumus, ko saņem strādājošie apdrošinātie.
Cilvēkus, kuri nav veselības apdrošināšanas sistēmā, var pieķert diezgan ātri. Ārstniecības iestāde, uzņemot pacientu, uzreiz pārbauda datora datubāzē, vai pacients ir apdrošināts. Neapdrošinātam pacientam ir divi ceļi. Ja viņš vēlas iekļauties sistēmā, jāsamaksā nosacīta «sodanauda» trīs minimālās mēnešalgas jeb 480 latu un, protams, jāturpina veikt iemaksas kā visiem. Tad pie pakalpojumiem tiks jau nākamajā dienā. Otrs ceļš - trīs mēnešus jāmaksā veselības nodoklis, tad pakalpojumus sāks saņemt ceturtajā mēnesī. Ja nevēlas iekļauties sistēmā, par visu jāmaksā kā par maksas pakalpojumu. Citādi neapdrošinātajiem no valsts pienākas tikai neatliekamā palīdzība. Turklāt, tiklīdz nav neatliekams stāvoklis, jāmaksā. J. Sabaliene saka - medicīnas pakalpojumus Lietuvā bez maksas nevar saņemt lietuvieši, kuri devušies strādāt uz ārvalstīm un Lietuvā vairs nemaksā nodokļus.
Ir arī problēmas
J. Kumpiene ministrijā strādājusi arī laikā, kad visa nauda veselības aprūpei nāca tikai no kopējā valsts budžeta. Apdrošināšanas sistēmu ieviesa 1996. gadā. «Iepriekš, kad parlamentā apstiprināja budžetu, mums bija ik gadu jācīnās, lai mūsu budžets nākamajā gadā būtu ne mazāks par tādu un tādu summu,» viņa saka. Tagad ministrija jūtas brīvāka - kā savas jomas saimniece.
Tiesa, lai arī Lietuvas pacientiem nav jāmaksā pacientu iemaksa slimnīcās un poliklīnikās, kas daļai Latvijas pensionāru ir sāpīga tēma, arī lietuvieši min problēmas veselības jomā. Viļņas iedzīvotājs Roks (30) saka: «Mēs maksājam lielu naudu veselības apdrošināšanas nodoklī, bet reāli varam bez maksas saņemt tikai pakalpojumu pamatbāzi.» Kā lielu problēmu viņš min neoficiālos maksājumus mediķiem, kas Lietuvā esot sastopami. Pats gan neesot maksājis, bet zinot gadījumus. Par problēmu viņš nosauc arī rindas pie speciālistiem. «Ja sāp un jāgaida mēnesis, tad labāk iet uz privātu klīniku,» viņš saka.