Zaļā buksbaumija ir ļoti sīks, pāris milimetrus liels sūnaugs. Tas kļūst pamanāms, kad piemērotos apstākļos kāta galotnē attīstās līdz 2 cm garš sporogons. Suga ir reta un apdraudēta visā Eiropā. Tādēļ tā ir iekļauta Eiropas Biotopu direktīvas 2.pielikumā, kas atradņu aizsardzībai nosaka veidot īpaši aizsargājamas dabas teritorijas.
Suga ir sastopama uz stipri sadalījušās koksnes. Tā ir tikai viena no retajām sugām, kuras pastāvēšanai ir būtiski saglabāt kritalas mežos. Kopumā Latvijā ir apzinātas ap 100 šīs sugas atradnes, no kurām vairākums līdz šim konstatētas Gaujas Nacionālajā parkā.
Ugāles pagasta atradnē vecajos mežos ar mitru mikroklimatu ir daudz mirušās koksnes dažādās sadalīšanās pakāpēs. Un zaļajai buksbaumijai arī turpmāk šeit būs piemēroti apstākļi, jo tā varēs pārcelties no jau pilnībā satrūdējušās kritalas uz citu, kas sasniegusi buksbaumijai nepieciešamo sadalīšanās pakāpi. Turklāt līdzās tai sastopamas arī 18 citas īpaši aizsargājamas sūnu, ķērpju, sēņu un augu sugas. No tām īpaši jāpiemin ļoti retā, Latvijas Sarkanās grāmatas 1.kategorijā iekļautā sūnu suga sašaurinātā bārdlape Neoorthocaulis attenuatus, kas uz kritalām un koka stumbra pamatnes šeit konstatēta deviņās vietās. Īpašs retums ir arī uz bioloģiski vecas apses konstatētās nefromas Nephroma sp. Šie ķērpji liecina par ļoti labu meža biotopa kvalitāti, Latvijā tiem zināmas vien dažas atradnes.
Latvijas dabā ir sastopama arī bezlapu buksbaumija Buxbaumia aphylla. Atšķirībā no zaļās buksbaumijas, šī suga parasti atrodama sausos priežu mežos uz atklātas smilts, piemēram, meža ceļu malās, kara laika ierakumos un uz kupicām. Kad bezlapu buksbaumijas sporu vācelītes ir nobriedušas, tām ir asimetriska, saplacināta forma, ne tik nosmaiļota kā zaļajai buksbaumijai. Par abu buksbaumiju sugu novērojumiem DAP aicina ziņot vietnē Dabasdati.lv vai sūtīt fotogrāfijas Latvijas Botāniķu biedrībai uz e-pastu [email protected].