Skaidrs, ka liela nozīme ir ielikt stiprus pamatus jau bērnībā. Te nu plašs darba lauks paveras gan vecākiem, gan skolai. Jau labu laiku veselības mācība nav atsevišķa stunda programmā, tā tiek integrēta sociālo zinību blokā. Arī jaunais mācību saturs saglabā šo pieeju, veselības tēmas "izmētājot" pa dažādiem priekšmetiem. Galvenais pieturas punkts ir sasniedzamie rezultāti, kas nosaka, ko ik vecuma posmā būtu jāapgūst šajā jomā. Piemēram, beidzot devīto klasi, paredzēts, ka "skolēns ievēro personīgo higiēnu, lai pasargātu sevi no infekcijām, organismam nevēlamām reakcijām un traumām, un skaidro ar reproduktīvo veselību saistītu infekciju izplatīšanos un profilakses nozīmi; skaidro cilvēka attīstības ciklu un faktorus, kas to ietekmē, analizē rīcību reproduktīvās veselības jomā (dzimumdzīves atlikšana, kontracepcijas nozīme), izmantojot dažādus informācijas avotus un izvērtējot to ticamību".
Trūkst zināšanu
Šķiet ļoti pārliecinoši, bet kā ir realitātē? Rīgas Stradiņa universitātes docente, Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece Anda Ķīvīte-Urtāne, kura vienubrīd piedalījusies Skola 2030 projektā, gana skarbi ieskicē situāciju veselības izpratnē, norādot, ka liels mīnuss ir tas, ka nav datu, kādas tad ir pamatskolas beidzēju zināšanas šajos jautājumos, jo nav jau ne eksāmenu, ne citu pārbaudes darbu, kur par to var pārliecināties. Diemžēl sabiedriskās organizācijas Papardes zieds sniegtie dati liecina, ka tās ir tālu no pietiekamām. Un ne tikai skolēniem, bet arī viņu vecākiem, no kuriem daļa tic, ka, piemēram, HIV var iegūt no oda koduma vai ēdot no kopējiem traukiem ar inficēto. Tikai 50% bērnu atzinuši, ka vecāki sarunājas ar viņiem par seksuālo veselību. Tad nav brīnums, ka seksuāli transmisīvo slimību skaits nesamazinās, arī nepilngadīgo grūtniecība nav nekas neparasts. Ir vēl skumjāki gadījumi. Pirms gada mirusi 19 gadu veca jauniete, kura bija saslimusi ar AIDS, bet nebija laikus vērsusies pie mediķiem.
"Diemžēl izglītības politikā lielāks akcents tiek likts uz dabaszinībām, ekonomiskajām un mediju pratībām, bet veselība paliek otrajā plānā. Taču ko līdzēs visas pārējās pratības, ja nebūs sajēgas par to, kas notiek ar pašu cilvēku, viņa ķermeni?" spriež Ķīvīte-Urtāne.
Viņai jau šķietot, ka veselības mācība kā atsevišķs priekšmets bijis labs modelis. Tad bija gan vienota programma, grāmata, mācību līdzekļi, īpaši sagatavoti pedagogi. Pēc tam šo mācību apvienoja ar sociālajām zinībām. Nu tā ir "izmētāta" pa dažādiem priekšmetiem. Viņa neiebilstot, arī integrēti to var darīt, bet vai visas skolas spēs veidot kopēju veselumu, salikt kopā visu jēgpilni par veselības tēmu?
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 20. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!