Kā skaidro A.Judins, krievvalodīgajam puisim vai meitenei, kas dzīvo Purvciemā, iespējams, nav savas omītes laukos, kas palīdzētu ieraudzīt citu Latviju. Viņaprāt, tas būtu labs praktisks solis pareizajā virzienā pēc 18.februārī notikušā referenduma par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja krievu valodu noteikt kā otru valsts valodu.
"Daļai krievvalodīgo ir problēma, ka viņi nejūt piederību Latvijai. Runājot ar šiem cilvēkiem, viņi saka: tā valsts un jūsu valsts... Viņi ir atsvešināti. Tāpēc mums jāaicina šie cilvēki piebiedroties mums, viņiem ir tiesības šeit būt," intervijā Latvijas Avīzei pauž A.Judins.
Viņš arī izteicies, ka "divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir bezatbildīgi visu atbildību novelt uz okupāciju". "Liela daļa neapmierināto ir uzauguši neatkarīgā Latvijā. Mēs visi esam radījuši šo sabiedrību. Mums ir jāstrādā, lai sabiedrība kļūtu labāka, saliedētāka," saka A.Judins.
"Deviņdesmitajos gados, kad atjaunoja Latvijas neatkarību, politiķi cerēja, ka visi sapratīs, kur viņi dzīvo, runās latviešu valodā un integrēsies mūsu sabiedrībā. Tad Latvijas politiķi aizgāja projām no krievu informatīvās telpas. Bet šī vieta nepalika tukša, to aizpildīja cita informācija. Kāpēc mums ir nepilsoņi? Tāpēc, ka šie cilvēki vai viņu vecāki vai vecvecāki atbrauca uz Latviju, kad valsts bija okupēta, un viņiem nebija juridiskas saiknes ar Latvijas Republiku. Mēs uzskatām, ka viņi ir mūsējie, un nesakām, lai viņi brauc projām. Tāpēc tika izveidots zināmā mērā privileģēts statuss – nepilsonis. Tātad nav svešinieks, nav ārvalstnieks, bet Latvijai piederīgs, ar cerību, ka naturalizēsies. Tas ir mūsu stāsts. Bet viņiem ir cits stāsts. Viņi uzskata, ka pēc PSRS sabrukuma tika dibināta jauna valsts, ka bija jāsāk no baltas lapas – visiem jāpiešķir pilsonība un krievu valodai jābūt otrai valsts valodai. Viņiem netika pietiekami izskaidrots, ka atskaites punkts ir 1918. gadā dibinātā Latvijas valsts," komentē A.Judins.