Tiesa atzina arī Konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz savlaicīgu tiesu) pārkāpumu. Tomēr Tiesa nekonstatēja pārkāpumu attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) iespējamo pārkāpumu.
Iesniedzēji lūdza Tiesu atlīdzināt viņam morālo kaitējumu kopumā 10 000 eiro apmērā. Tiesa prasību par morālā kaitējuma atlīdzību apmierināja daļēji, kompensācijā piešķirot 5 000 eiro.
Aleksandrs Sorokins un Marija Sorokina ar pieteikumu Tiesā bija vērsušies 2004.gada 11.septembrī, apgalvojot, ka, aizturot un apcietinot pirmo iesniedzēju 1997.gada 20.jūnijā, policijas darbinieki bija pielietojuši vardarbību un ka sūdzība par šo vardarbību netika pienācīgi izmeklēta. Iesniedzēji arī sūdzējās par pārmērīgo kriminālprocesa ilgumu (kopējais kriminālprocesa ilgums bija seši gadi un deviņi mēneši trīs tiesu instancēs) un to, ka pirmais iesniedzējs tika notiesāts, pamatojoties tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas laikā policijas pielietotās vardarbības rezultātā iegūto atzīšanos.
Tiesa spriedumā atzina, ka otrajai iesniedzējai nav cietušā statusa, jo apstrīdētie notikumi un to izskatīšana viņu tieši neietekmēja. Tiesa arī nevērtēja pirmā iesniedzēja sūdzību par iespējamo slikto izturēšanos no policijas puses, aizturot un nopratinot viņu 1997.gada 20.jūnijā, jo notikumi bija risinājušies vēl pirms Konvencijas spēkā stāšanās Latvijā.
Izvērtējot sūdzību par iespējamu Konvencijas 3.panta procesuālā aspekta pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka iesniedzējs jau 1997.gada jūnijā un jūlijā, Centrālcietumā tiekoties ar atbildīgo prokuroru, bija informējis par policijas vardarbību pratināšanas laikā. Tiesa uzskatīja, ka Centrālcietuma ārsta fiksētos miesas bojājumus varēja pamanīt arī prokurors un, ievērojot likumā ietverto prokurora pienākumu, atbilstoši reaģēt un uzdot papildus jautājumus par miesas bojājumu rašanās iemesliem.
Tiesa kritizēja arī Ģenerālprokuratūras Pirmstiesas izmeklēšanas departamenta novēloto reakciju, tikai pēc tieša iesniedzēja mātes lūguma 2004.gadā atceļot 2001.gada 25.jūnijā Valsts policijas Izziņas pārvaldē pieņemto lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu un nosūtot lietu papildizmeklēšanai, lai gan uzraudzības funkciju pār policijas atteikumu ierosināt krimināllietu Ģenerālprokuratūra varēja realizēt jau 2001.gadā. Tiesa secināja, ka iesniedzējam pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi nebija efektīvi, un atzina, ka tādējādi nav izpildīts no Konvencijas 3.panta izrietošais valsts pienākums nodrošināt sūdzību pienācīgu izmeklēšanu.
Savukārt vērtējot sūdzību par tiesību uz taisnīgu tiesu iespējamo pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka lai gan nacionālās tiesas neizslēdza no pierādījumiem 1997.gada 20.jūnija atzīšanos, kura, kā apgalvo pirmais iesniedzējs, tika iegūta ar vardarbību, gan Centra rajona tiesa, gan Rīgas apgabaltiesa to vērtēja kritiski. Tiesa arī norādīja, ka Centra rajona tiesa savā spriedumā bija atsaukusies nevis uz 1997.gada 20.jūnija atzīšanos, bet gan uz iesniedzēja vēlāk sniegtajām liecībām prokuroram, kuras saturiski bija identiskas un kuru patiesumu iesniedzējs nekad nebija apšaubījis. Tādēļ Tiesa secināja, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts un iesniedzēja tiesības nesniegt pierādījumus pašam pret sevi nav pārkāptas.
Izskatot sūdzību par pārmērīgu kriminālprocesa ilgumu, Tiesa norādīja, ka krimināllieta nebija sarežģīta, tomēr tās izskatīšanai pirmajā instancē bija nepieciešami četri ar pusi gadi, no kuriem vairāk nekā gadu krimināllieta gaidīja iztiesāšanas uzsākšanu, tad tika atgriezta papildizmeklēšanas veikšanai, kas ilga vairāk nekā 4 mēnešus, un pēc tam lietas izskatīšana tika nozīmēta neregulāri, aizkavējot tās izskatīšanu vēl par sešiem mēnešiem. Turklāt Tiesa norādīja, ka arī jurisdikcijas strīds starp tiesām, kas radās līdz ar jaunā Kriminālprocesa likuma stāšanos spēkā, būtiski aizkavēja lietas izskatīšanu. Tādēļ Tiesa secināja, ka ir pārkāptas Konvencijas 6.panta 1.punktā garantētās tiesības uz savlaicīgu lietas izskatīšanu.