Kas tik īpašs ir dakterī, par kuru mana paziņa, dzīvnieku glābēja Ieva Jūrmalniece stāstīja: "Ar Māri Kamerādu iepazinos Bolderājas veterinārajā klīnikā. Kad Māris pirms pieciem gadiem Ķengaragā izveidoja savu klīniku, neviens bolderājietis viņu nepameta un joprojām saviem dzīvniekiem meklē palīdzību pie viņa. Mārim ir sirds un dvēsele iekšā."
Savs ir savs
Klīniku Māris Kamerāds nosauca sava kaķa vārdā – par Gabīti: "Kolēģe klīnikā, kur stažējos, man uzdāvināja kaķi Devonas reksu. Viņš kā suns visur man staigā pakaļ." Pabrīnos, kā dakterim Mārim izdevies iekārtot šaurās telpas. Četrdesmit sešos kvadrātmetros ir kabinets un operāciju telpa, te var veikt visas nepieciešamās analīzes un procedūras. Dakteris gandarīts par rentgena aparātu, kas uzstādīts pirms pāris dienām.
"Savs ir savs. Klīnikā jābūt visiem instrumentiem, iekārtām, medikamentiem. Tad ar pieredzi, saprašanu un intuīciju jeb, kā saka, ar čuju, ņuhu un poņu var daudz izdarīt."
Minētie trīs lielumi veidojas ilga darba rezultātā. Mārim ir 43 gadi: "Uzaugu Saldū. Tēvs bija agronoms, bet abi ar māsu izaugām pie mammas, ķirurģes slimnīcā, un ārstēšana mums nebija sveša lieta. Māsa tagad ir cilvēku ārste, bet es veterinārārsts. Taču man kā praktiķim roka iesista uz visu, vienmēr saistījis viss neapgūtais un nezināmais. Dzīvoju Ķemeros un studiju laikā, kad abi vecākie bērni bija mazi, sāku piestrādāt Valsts policijā, kur vēl kādu laiku turpināju strādāt arī pēc studijām. Mans iecirknis bija no Majoriem līdz Vārnu krogam."
Nāk ar ticību un paļāvību
Kaut Gabītis nav vienīgā klīnika Ķengaragā, tai ir stabila klientūra. Dakterim tic, uz viņu paļaujas. Ja vajag, Māris ierodas darbā ātrāk, ja vajag – vakaros paliek ilgāk. Spiedieniem no malas nepadodas, viņam ir savs mugurkauls un stingra pārliecība. Lai arī kādreiz krupis jānorij, visās situācijās Māris stāv kā klints. Ja kas ir pret viņa sirdsapziņu, nepiekāpsies. Pieļauju, ka šī iemesla dēļ viņš savā klīnikā strādā viens.
Māris: "Nāk dažādi cilvēki ar saviem dzīvniekiem. Kas tik Gabītī nav ārstējies – suņi un kaķi, kāmīši un jūrascūciņas, truši, žurkas, esmu pat kazai pieņēmis dzemdības. Gadās, cilvēks atved savu lolojumu, kad slimība jau ielaista, tad problēmas grūtāk ārstēt. Cik varu, tik palīdzu, cīnos līdz pēdējam, nevienu savu pacientu neuzskatu par mirstošu, vienmēr strādāju ar domu, ka izārstēšu. Galvenais ir pieredze, un jābūt arī saprāta robežām – jāzina, ko vari un ko nevari darīt, cik tālu drīksti iet. Ja neesmu par kaut ko pārliecināts, neeksperimentēju, konsultējos ar kolēģiem. Man ir gudri un talantīgi kursa biedri, joprojām turamies kopā, un tas ir liels spēks un pārliecība."
Vajag izrunāties
Māris turpina: "Sieviņas atnāk un stāsta, un stāsta par savu dzīvnieciņu. Ļauju, lai izrunājas, jo vientuļiem ir svarīgi, lai kāds uzklausa. Esmu mierīgs cilvēks. Savā laikā trenējos austrumu cīņās, apguvu netradicionālo vingrošanas veidu cigun. Tās ir citas vērtības, stabila psihe, iespēja valdīt pār savām emocijām."
Ziema, pavasaris, vasara, rudens – to maiņa jūtama arī veterinārajā medicīnā. Pavasarī un rudeņos uzplūdiem nāk cilvēki, kas aktīvi darbojas ielas kaķu glābšanas jomā. "Nejūtos pārstrādājies, ja pusstundu vai stundu veltu ielas kaķim. Attārpoju, atblusoju, ievadu medikamentus, izmazgāju. Kāds procents kaķu ir nolemti, bet lielākā daļa ir izdzīvotāji. Jūtos forši, ja dzīvnieku sagatavoju atdošanai labās rokās."
Ielas kaķu skaita mazināšanai būtiski ir minčus sterilizēt, bet potenciālos glābējus bieži attur cenas par pakalpojumu. Dakteris Kamerāds saprot kolēģus: "Tas ir darbs, kuru apgūst, desmit gadus studējot, tad vēl daktera laiks, medikamenti un materiāli. Ar labu sirdi vien izdzīvot nevar, taču Gabītī kaķenes sterilizācija dārgāk par 25 eiro nemaksā. Ja tas par dārgu, ejiet citur!"
Taujāju, kas pašlaik veterinārmedicīnā ir visaktuālākais. Māris pārliecināts: "Blusas! Īpašnieks stāsta – viņa kaķim vai sunim blusu nav, bet šis kasās līdz nemaņai. Iesaku – paņemiet ūdenī samērcētu baltu papīra lapu un pabraukiet ar to mīluļa vēderu – blusu ekskrementi izplūdīs pa lapu brūnos pleķīšos! Labi, iepilina kaut ko pret blusām, bet dzīvnieks turpina kasīties. Ja to dara nedēļu vai divas, tad jāiet pie veterinārārsta. Tā ir alerģija, un to neizdosies nomākt ar antihistamīniem, būs nepieciešamas nopietnākas zāles."
Kā blusas iznīdēt kaķu kolonijā? "Ar vienu tableti visai kolonijai nepalīdzēsi. Cilvēkiem, kuri ir finansiāli mazāk nodrošināti, parasti iesaku Neostomasan koncentrātu, kurš ir efektīvs un salīdzinoši lēts."
Viss izlīdzsvarosies
Māris no sirds vēlas, lai cilvēkiem būtu labi: "Par naudu visu nenopirksi. Jo kļūstam vecāki, jo mazāk ir nepamatotu vēlēšanos. Kam man jaunais gadžets, tāpat ātri apniks. Es gūstu patiesu gandarījumu, palīdzot citiem." Šos vārdus saka cilvēks, kurš izveidojis savu klīniku, kuram ir ģimene (meitiņai pastarītei tikai pusotra gadiņa), kuram pagājušā gada ziemā nodega māja un tagad tiek celta jauna. It kā vajadzētu pelnīt un pelnīt, bet cenas par veterinārajiem pakalpojumiem klīnikā Gabītis ir ļoti saprātīgās robežās. "No klientiem neplēšu naudu, un no dotajām atlaidēm es nabagāks nepalikšu. Kaut kā viss izlīdzsvarojas."
Tā arī notiek. Pirms diviem gadiem Māris Kamerāds piedalījās pazudušā puisēna Ivana meklēšanā Liepājā, pirms gada Saulkrastos bija brīvprātīgo palīgu vidū, kas meklēja mazo Rūdolfu. Māra skaidrojums vienkāršs: "Bija plaša rezonane un aktivitātes sociālajos tīklos, arī pašam aug mazi bērni, tas uzreiz liek iztēloties, kā būtu cietušo vietā. Es nevarēju palikt malā."
Par visiem darbiem šajā dzīvē saņemam savu tiesu. Kad ugunsgrēkā nodega Kamerādu māja Ķemeros, bet jaunas celšanai bankas ar kredīta došanu atturējās, Mārim bez kādiem supergalvojumiem uzticējās un atbalstu sniedza kāds uzņēmējs. Māris stāsta: "Aizvadītajās brīvdienās mājai jau līdz palodzēm ielikām pirmās gāzbetona bloku rindas. Cerams, ka Ziemassvētkus sagaidīsim jaunajā mājā."
Inese