Četras tonnas stundā. Ražošana neapstājas ne mirkli. Lai apmierinātu pasūtītājus, darbs trīs maiņās. Gadā saražoti 24 000 tonnu. Iespēja strādāt vismaz 20 darbiniekiem. Produkcijas pircēji Lietuvā, Igaunijā, Lielbritānijā, Vācijā, Bulgārijā un Ukrainā. Tā pirms vairāk nekā četriem gadiem tika prezentēta Lateast māla granulu ražotne Kupravā, kas tika solīta kā jauna elpa padomju laika ražošanas monstram – bijušajai drenu cauruļu rūpnīcai.
de facto vēsta, ka solījumu izpildījums šobrīd izskatās visai nožēlojami. Spelgonī vējš pūš pa visām spraugām, durvis aizdarītas ar piekaramo atslēgu. Un tikai noplukušas plāksnes pie ieejas liecina, ka šeit reiz tapis projekts, kuru finansējusi Eiropas Savienība.
Kā raidījumam atzina Kupravas pagasta pārvaldnieks Aleksandrs Tihomirovs - "es strādāju trīs ar pus gadus, no tiem laikiem nekas nenotiek. Divas reizes bija darbinieki, kaut kādas darbības veica, bet paši varam redzēt, ka te nenkas nenotiek!"
Projekta kopējās izmaksas 1,2 miljoni latu. Pusi no tiem – 597 223 latus - piešķīra LIAA no Eiropas fondu līdzekļiem. Rūpnīcu pabeidza 2008.gada augustā un tad arī aģentūra izmaksājusi visu finansējumu.
Kupravas pagasta pārvaldnieks neslēpj, ka vietējie iedzīvotāji ražotni sagaidījuši ar milzu cerībām. Tās gan strauji izplēnējušas, jo visai drīz atklājies, ka no plāniem čiks vien ir. Turklāt projekta īstenotāji pagastam ne reizi nav maksājuši nekustamā īpašuma nodokli, un parādi jau pārsnieguši 4000 latus.
Raidījums norāda, ka daudz darba vietu vietējiem arī nav ticis – divas pagasta iedzīvotājas strādājušas par sardzēm, vēl trešā ar šiem pašiem darbiem piepalīdzējusi neoficiāli. Algu uzņēmuma darbinieces tā arī nav saņēmušas un nu jau arī vairs necer, ka kādreiz saņems.
"Tur algas bija 28 lati, 36 lati, tādas algas! Rīgai tā ir smieklu nauda, bet mums vismaz kāda nauda, jo mums citu iztikas līdzekļu nebija," sašutusi bija Kupravas iedzīvotāja Zinaīda Ševčuka. Savukārt Irīna Džobolda zināja stāstīt, ka "mums bija jāmaksā 80 lati kā sargiem, bet saņēmām kā kuru reizi, ko mums te atveda."
Uzņēmuma bijušās darbinieces neslēpj, ka sākotnēji notikuši mēģinājumi ražotni palaist, taču atklājies, ka ar uzstādītajām iekārtām vajadzīgo produktu nemaz nav iespējams saražot. Un tūlīt darbs arī apstājies. Daļa iekārtu jau sen kā aizvestas, bet telpas applūdušas ar ūdeni. Tur nekā vairs nav – secina sievietes. "Naudu mums neviens vairs nemaksās. Perspektīvas nekādas, nekā nebūs, tur ir pilnīgs krahs," sacīja uzņēmuma bijušās darbinieces.
Projektu īstenoja virkne visai labi zināmu uzņēmēju. Tā daļas pieder gan Jūrmalas domniekam Mārim Dzenītim, gan viņa biznesa partnerim, KMM Metāls vadītājam Mārim Niedram, abiem kungiem piederošais NEMO Holdings šobrīd arī uzņēmuma ķīlas ņēmējs. Bet ne viens ne otrs uz de facto jautājumiem nebija gatavs atbildēt. Niedra apgalvoja, ka neko par Lateast ražotni nezinot, savukārt Dzenītis vien atzina, ka šo projektu norakstījis zaudējumos.
Citās domās gan ir projekta galvenā īstenotāja un viena no uzņēmuma līdzīpašniecēm Liesma Kalve – viņa apgalvo, ka ražotne eksistē un jau pavisam drīz strādāšot atkal – te gan jāpiebilst, to viņa jau vairāku gadu garumā solījusi ik gadu. Tomēr arī viņa interviju atteicās sniegt.
"Man ir ļoti svarīgi, lai šajā reizē mēs tam grāvim tiekam pāri un es tiešām negribu teikt hop, pirms tam grāvim neesmu pārlekusi pāri. Es jums pilnīgi noteikti apsolu, es runāšu visu kameru priekšā, un runāšu gan telefoniski, gan kā vien jūs vēlēsieties, ar rozā lūpām, ar sarkanām lūpām, ar frizūru, bez, vienalga, bet tad, kad būs jaunie investori noformējušies, un mēs būsim atsākuši to, ko mēs esam ieplānojuši. Ātrāk, kamēr tas nav noticis, lūdzu, netraucējiet," sacīja Kalve.
Ārpus ieraksta viņa gan bija visai runīga. Kalve joprojām uzskata, ka, neskatoties uz to, ka rūpnīca nav saražojusi pat vienu eksportam domātu kravu, Eiropas fondu piešķirtie 600 tūkstoši latu esot iztērēti lietderīgi. Tomēr arī viņa neslēpa, ka daļa iekārtu jau nomontētas un tās esot pārvestas uz Rīgu, kur tieši tās būtu atrodas, viņa gan neatklāja.
"Nu kā varēja ražošana notikt?! Mums jau vispirms pašiem vajadzēja saražot produktu, lai tas ir tirgus paskatā notestēts un mēs esam ieguvuši ideālus rādītājus. Kamēr mēs to neesam dabūjuši, tas taču būtu pilnīgs neprāts kādam pateikt - re kur jums pusproduktu, mēģiniet kas tur sanāk. Tā kā, ja man būtu par šo tēmu jārunā televīzijā, man būtu, sarakstot un bālējot, jāpeld tādos jautājumos, kur mūsu teorētiķi Latvijā ir vairākums, bet praktiķi mālu granulu ražošanā nav neviena. Šie teorētiķi varētu skatīties uz mani ar lielām acīm un teiktu: meitiņ, ko tu tur nes!" Tā Kalves sacīto pārstāstīja de facto.
Kalve apgalvoja, ka šobrīd notiek investora meklējumi un ka Kupravas rūpnīcu nebūt vēl nevarot norakstīt. Tas gan šķiet pārlieku optimistiski, ja pat viņa neizslēdz, ka visu Māra Dzenīša kompānijai ieķīlāto uzņēmuma mantu domnieks gan jau ka pārdos. Tas nozīmē arī par Eiropas līdzekļiem pirktās iekārtas. Dzenīša filosofija esot – nekad nezaudēt!
LIAA paviršu uzraudzību neatzīst, vērtēs, vai atprasīt projektā ieguldītos fondu līdzekļus
Projekta īstenotāji tagad gan visai bravūrīgi apgalvo, ka naudas izmantošanas lietderību par vēlu vērtēt. Beidzies piecu gadu uzraudzības periods, līdz ar to Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai gar šo projektu nav nekādas daļas. Pati aģentūra gan apgalvo, ka tā gluži nav un pēc mūsu intereses nu sola notikušo rūpīgi izmeklēt, bet kļūdas savā darbā aģentūras vadība nav gatava atzīt, lai gan to, ka no ražotnes jau aizvesta daļa iekārtu, nemaz nezināja.
de facto gan norāda, ka tā gluži nav. Ja rūpīgi iepazīstas ar Lateast finanšu pārskatiem, trauksmes zvanam LIAA vajadzēja zvanīt jau sen. Uzņēmuma reģistra dati ļoti uzskatāmi parāda, kā šī ražotne strādājusi, piemēram, apgrozījums. Rūpnīcas nodošanās gadā tie ir nepilni deviņi tūkstoši latu, bet visos turpmākajos gados apgrozījuma ailē redzama nulle. Tāpat darbinieku skaits no desmit 2008.gadā samazinājies līdz nullei 2011.gadā. Un tas viss vēl notika periodā, kad LIAA projekta realizāciju uzraudzīja. Par savu darbu Lateast aģentūrai detalizēti bija jāatskaitās līdz pat 2011.gada nogalei.
"Uzņēmums Lateast tika brīdināts, ka mūsu konstatācija par neražošanu, proti, par to, ka uzņēmums savu saimniecisko darbību dažādu iemeslu dēļ ir apturējis, vismaz saņems 5% korekciju ar iespējamu šīs summas palielināšanu, jo tiek rēķināts proporcionāli tam laikam, cik ilga ir šī dīkstāve," sacīja LIAA direktors Andris Ozols.
Aģentūras šefs apgalvo, ka par uzņēmuma grūtībām iestādei bijis zināms. Taču noprotams, ka aģentūra bargi pret “Lateast” vismaz līdz šim nebija plānojusi vērsties. Par to, ka no ražotnes izvestas iekārtas LIAA nezināja, tāpat arī tam, ka jau 4 gadus uzņēmuma apgrozījums ir nulle, arī nebija pievērsta pietiekama uzmanība, secina de facto. Eiropas fondu izlietošanas uzraudzība paredz, ka aģentūra var veikt ražotņu fizisku apsekošanu. Ja LIAA to būtu veikusi, faktu, ka Kupravā Eiropas Nr.1 ražotnes vietā svilpo vējš, varēja konstatēt jau sen.
Un to, ka fiziska uzņēmuma apsekošana netika veikta, de facto atzina arī pats Ozols, sakot, ka "šajā gadījumā un šajā konkrētajā uzņēmumā netika veikta, pavisam vienkārša iemesla dēļ, jo uzņēmums pats vērsās pie mums ar norādi, ka neveic ražošanu."
Savukārt vaicāts, vai šajā situācijā šo fizisko apsekošanu nevajadzēja veikt, Ozols atzina, ka "klausoties jūsu jautājumus, šķiet, ka varbūt, ka būtu labāk. Jautājums, vai mūsu darbības būtu citas, domāju, ka nē."
Bet pārvaicāts, ka no publiskajiem pārskatiem var redzēt, ka tiek nodota šī ražotne, tiek saņemts finansējums un jau no nākamā gada uzņēmuma apgrozījums nulle, darbinieku skaits ar katru gadu samazinās, līdz kļūst nulle, uzņēmums nemaksā algas saviem darbiniekiem un uzņēmums nemaksā nodokļus pašvaldībai, vai tiešām to nav iespējams konstatēt ātrāk, Ozolam nācās atzīt, ka "ir, finansiāli to var redzēt pēc grāmatvedības datiem, cita lieta, ka šis saudzēšanas periods uzņēmumiem un tiesības uzlabot savu darbību tika dots saistībā ar to, ka milzīgs skaits no struktūrfondus saņēmušiem uzņēmumiem, liels īpatsvars nonāca šādās grūtībās."
Ozols nekādi nevēlējās atzīt, ka aģentūra būtu pieļāvusi kļūdu šī projekta uzraudzībā. Esot jābūt uzņēmējam pretimnākošam. Tagad gan Lateast var draudēt saņemtā atbalsta atmaksāšana pilnā apmērā, ja atklāsies, ka ražošanu nav iespējams atdzīvināt. Savukārt ja aizvestās iekārtas būs pazudušas vai pārdotas, runa būšot jau par iesniegumu tiesībsargājošām iestādēm. Kliedzoši gan ir tas, ka šīs darbības tiek solītas tikai tagad, pēc de facto intereses.
"Nokavēta uzraudzība vai kas nepamanīts, kas mums šobrīd būtu zināms un jums jāatzīst, nav, proti, tajos gadījumos, kur konstatēta neizdarība, neveikta saimnieciskā darbība, izvestas iekārtas, nevar izdarīt secinājumu, ka LIAA bija jāpiestiprina sargs un šis jākonstatē. Ja šīs dažkārt pat iekārtu zādzības manā izpratnē, fakts apstiprināsies, tad tās secīgās darbības būs tieši tādas pašas," sacīja LIAA direktors.
Tā labā vēsts vismaz šajā gadījumā ir tā, ka uzraudzības perioda noslēgšanās vēl nenozīmē, ka projekta īstenotājiem nedraud atbildība par fondu līdzekļu nesekmīgu izmantošanu. LIAA apgalvo, tā kā jau iepriekš konstatēts, ka uzņēmums ražošanu faktiski neveic, tas joprojām kalpo par argumentu, lai uzņēmuma darbību izvērtētu un nepieciešamības gadījumā arī lemtu par līdzekļu atprasīšanu atpakaļ.