Lai gan amata aprakstā neminēts, taču humora izjūta un veselīga pašapziņa ir obligāts priekšnosacījums, lai varētu strādāt ar pusaudžiem narkomāniem. Kāpēc? Jo jārēķinās ar kaudzi pret sevi vērstu, aizskarošu piezīmju - par izskatu, raksturu, darba stilu, pat par to, kā todien smaržojat.
Pēc tam kad audzinātāja Juta (visu darbinieku un audzēkņu vārdi mainīti) ieraudzījusi, kā kāds pusaudzis ar spilvenu sācis žņaugt viņas kolēģi, viņu pārņēmušas šaubas, vai turpināt strādāt Saulrītos: "Maigi sakot - palika neomulīgi. Parasti maiņā esam divi līdz trīs audzinātāji, bet reiz nācās palikt vienai pašai pa nakti - sajūta bija dīvaini trauksmaina, lai arī visi jaunieši šķietami mierīgi gulēja. Es pati acis tā arī nespēju aizvērt." Juta ir viena no pieciem audzinātājiem, kuri te sākuši strādāt pirms dažiem mēnešiem. Vietas specifika izprasta ātri, jo ikdiena esot ļoti piesātināta. Gan Juta, gan citi audzinātāji uzsver, ka centrā dzīvojošais jauniešu kontingents ir labi taktiķi un manipulatori, - lai ar viņiem tiktu galā, jādomā vairāki gājieni uz priekšu un pretī jāliek viņu pašu instruments - viltība. Arī šo rindu autore, nedēļu uzturēdamās Saulrītos, novēroja, ka bijušie narkomāni vienu brīdi var būt ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, bet pēkšņi savā uzvedībā pārvērsties līdz nepazīšanai - kā tveice uz negaisu karstā vasaras dienā. Tajā brīdī priekšā parādās mežoņu bars, kam nav sarkano līniju, - tieši šis moments mazos lietotājus atšķir no citiem vienaudžiem - viņiem mēdz "aizvērties", turklāt iztrūkst paškontroles mehānisms, kas nonivelēts psihotropo vielu lietošanas dēļ.
Saulrītu audzinātāji ir ļoti atšķirīgi - pirmkārt, pēc profesijas - māksliniece, sporta skolotājs, metāla izstrādājumu dizaineris, bijusī skolas direktore, viesmīlis, bērnudārza audzinātāja. Otrkārt, viņi ir dažādu paaudžu cilvēki - no 23 līdz 60 gadiem -, līdz ar to attiecības ar audzēkņiem būvē pēc atšķirīgiem principiem - jaunākie - kā čomi, vecākie - kā bargi skolmeistari. Katram ir savi konfliktu risināšanas paņēmieni - autoritatīvākajiem pietiek vien ar skatienu un pāris trāpīgiem vārdiem, citi izmanto "burkānu un pātagu", piemēram, piesolot, ka vakarā pēc ziņām varēs noskatīties kādu filmu (Saulrītos cieņā ir trilleri), vai arī piedraudot, ka atsevišķi labumi tiks liegti. Visi darbinieki ir no tuvējās apkārtnes, taču nevienam nav speciālās izglītības un pieredzes darbā ar bijušajiem atkarībniekiem - gluži vienkārši tāpēc, ka Saulrīti ir vienīgā šāda tipa iestāde Latvijā un arī neviena studiju programma atbilstošu izglītību nepiedāvā. Daži audzinātāji specifisko teoriju apgūst pašmācības ceļā, piemēram, lasot psiholoģisko literatūru. VSIA Straupes Narkoloģiskā slimnīca valdes priekšsēdētājs Pēteris Kuprēvičs ir skeptisks, vai kāds augsti izglītots profesionālis nāktu strādāt uz Labklājības ministrijas paspārnē esošajiem Saulrītiem: "Nespējam piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu, cilvēkus biedē arī darba saturs - jau ilgu laiku neizdodas atrast psihologu. Gandrīz visiem tagadējiem audzinātājiem darbs Saulrītos nav vienīgais ienākumu avots - viņi strādā vēl kādā darbā."
Bijušais narkomāns Matīss par to tikai nosmīn - viņš savos 16 gados bija iemanījies mēnesī nopelnīt vairāk nekā visi Saulrītu audzinātāji kopā.
Plašāk lasiet Kristīnas Putincevas rakstā Amats - dusmu nodevējs piektdienas, 15.augusta, laikraksta Diena 7.lpp., savukārt stāsta turpinājumu - nākamās piektdienas numurā!