Saskaņā ar LB Monetārās pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes teikto Latvijā atšķirībā no citām valstīm Džini indekss, kas parāda ienākumu atšķirību starp iedzīvotāju grupām (kvintilēm), pēc sociālajiem transfertiem (pabalstiem un pensijām) izmainās nebūtiski. Tas nozīmē, ka ienākumu pārdalei ir salīdzinoši neliela loma, kas būtu pilnveidojama. 2018. gadā Latvijā Džini indekss (kur 1 ir absolūta nevienlīdzība) pēc pabalstiem un pensijām bija 0,48%, kas ir trešais augstākais ES. Savukārt nabadzības riskam pakļauto īpatsvars pēc pensijām un pabalstiem mūsu valstī ir otrs augstākais ES.
Tas ir skaidrojams ne tik daudz ar "slikto" sociālās palīdzības sistēmu vai to, ka trūktu pabalstu, bet gan ar to niecīgo apjomu. Piemēram, garantētais minimālais ienākums (GMI), kuru saņem trūcīgas personas, ir 53 eiro, nākamgad pieaugot līdz 64 eiro. Tāpat sociālā nodrošinājuma pabalsts no nākamā gada būs tikai 80 eiro. Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks teic, ka GMI būtu jābūt 20% no vidējās algas mediānas. Tātad nākamgad 64 eiro vietā tam vajadzētu 89 eiro. Taču GMI ir pašvaldību pabalsts, un uz tik strauju šā pabalsta pieaugumu jau no nākamā gada vietvaras nav gatavas.
Rutkaste īpaši uzsver, ka ar dažādiem nodokļu atvieglojumiem nav iespējams sasniegt pašus nabadzīgākos iedzīvotājus, jo tie pārsvarā ir pensionāri un ilgstošie bezdarbnieki, kuriem nav ienākumu no darba, tādēļ viņiem palīdzēt var tikai ar pabalstiem. Pēc LB aprēķiniem, nabadzības mazināšanas kontekstā ieteicamais GMI apmērs būtu 200 eiro, ko Labklājības ministijas valsts sekretārs I. Alliks gan nekavējoties budžeta kontekstā nodēvē par utopiju.
Problēma – zemā iekasējamība
Lai palielinātu valsts izdevumus sociālajai aizsardzībai, iespējamais naudas avots meklējams nodokļos. Proti, Rutkaste norāda, ka, nepalielinot galveno nodokļu likmes, ir iespējams būtiski palielināt iekasējamību. Latvijas lielākā problēma ir nevis pārāk zemais nodokļu slogs (piemēram, darbaspēka nodokļi Latvijā ir virs vidējā ES), bet ļoti zemā iekasējamība. LB tam redz trīs izskaidrojumus: augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, alternatīvie nodokļu režīmi un dažādās nodokļu atlaides, kā arī progresivitātes trūkums. Ja aplokšņu algu īpatsvars Latvijā būtu tuvs Lietuvai un Igaunijai, budžeta ieņēmumi ik gadu būtu vismaz 300–400 miljonus eiro lielāki.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 10. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
kolhoza galvenais grāmatvedis
tas Rudkaste murgo kā parasti:
Ass