Latvijas sabiedrībai akadēmiķis Jānis Stradiņš bija unikāls gan kā zinātnieks, gan kā Trešās Atmodas jundītājs sabiedrības apziņā, kura devumu vērtēs nākamās paaudzes. Nav tādu izcilību raksturojošu epitetu, kas neiederētos blakus Jāņa Stradiņa vārdam, un kas raksturo viņu kā zinātnieku, zinātnes un kultūras vēsturnieku un organizatoru, rakstnieku, atmodas veicinātāju, sirsnīgu kolēģi un gādīgu ģimenes cilvēku.
Jānis Stradiņš bija apveltīts ar visā Stradiņu dzimtā atzītajām vērtībām – teicamu izglītību, kultūru, dziļu cilvēciskumu un nenogurstošām darba spējām. Uz savu darbību zinātņu kultūras vēstures pētniecībā Jānis Stradiņš nopietni atskatījās jau 2017. gadā. Tikai pētniecības tēmu virsraksti vien liecina par viņa aptvertā lauka bezgalīgo plašumu un dziļumu: ķīmijas vēsture un baltvāciešu devums zinātnē, Jelgavas kā 18. un 19. gadsimtu mijas zinātnes centrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Politehniskā institūta vēsture, Latvijas vēstures pētniecības metodoloģijas vispārējie principi, Latvijas pētniecisko institūtu tradīcijas, etīdes par Baltijas farmācijas vēsturi, profesora Paula Stradiņa arhīva saturs, latviešu zinātnieku izcilākie sasniegumi un Baltijas zinātnes starptautiskie kontakti, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas darbība, Latvijas zinātnisko institūciju un augstskolu vēsture pēc 1991. gada, Rīgas problēma Latvijas vēsturē, reģionālie, konkrēti Sēlijas novada pētījumi, letonistika un daudzas citas tēmas, kuru iestrādes ir rosinājušas citus Latvijas un Baltijas valstu pētniekus sekot Jāņa Stradiņa pēdās.
Jānis Stradiņš ir dzimis ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Savu pirmo izglītību viņš ieguva Rīgas pilsētas 35. pamatskolā, kam sekoja mācības Rīgas pilsētas 5. vidusskolā un Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, kuru viņš absolvēja 1956. gadā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa zinātniskā darbība jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka statusā sākās jau tajā pašā 1956. gadā Zinātņu akadēmijas Eksperimentālās medicīnas institūta Furfurola sektorā, bet jau pavisam drīz viņš pieņēma piedāvājumu kļūt par jaundibināmā Organiskās Sintēzes institūta zinātnisko sekretāru. Tas viņam netraucēja sākt pētījumus polarogrāfijā, kas 1960. gadā vainagojās ar zinātņu kandidāta disertācijas Dažu organisko nitrosavienojumu polarogrāfijā aizstāvēšanu M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē, kas tolaik bija prestižākā augstākā mācību iestāde Padomju Savienībā.
Organiskās Sintēzes institūtā jaunais zinātnieks 1961. gadā izveidoja Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, kas viņa vadībā kļuva par institūta lepnumu, un kuru Jānis Stradiņš vadīja līdz 2006. gadam. Tieši akadēmiķa Jāņa Stradiņa cilvēciskais faktors – dziļā inteliģence un diplomāta spējas – ļāva viņam pulcināt ap sevi spējīgus cilvēkus un motivēt viņus darboties arvien jaunās spektroskopijas un citās fizikālās ķīmijas pētniecības metožu jomās. 1968. gadā J. Stradiņš aizstāvēja ķīmijas zinātņu doktora disertāciju Aromātiskās un heteroaromātiskās rindas nitro- un karbonilsavienojumu polarogrāfija un to elektronstruktūra, kura 1991. gadā tika nostrificēta kā habilitēto zinātņu doktora disertācija. Vairāki simti zinātnisko publikāciju fizikālajā ķīmijā un zinātnes vēsturē, kā arī viņa pēdējo desmitgažu pētniecībā dominējošās publikācijas Latvijas vēsturē, kultūrā un zinātnes popularizēšanā caurvij akadēmiķa Jāņa Stradiņa darbību. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa biobibliogrāfijas trešajā sējumā, kas izdots 2017. gadā, viņa kopējais publikāciju skaits apstājas pie skaitļa 5983.
Akadēmiķa Jāņa Stradiņa atbalstīta, kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopijas nozare profesora Edvarda Liepiņa vadībā attīstījās ļoti strauji un 1972. gadā vainagojās ar pirmo nozīmīgo zinātnisko atklājumu – palēninātas trīsvērtīgā slāpekļa inversijas iespējamības eksperimentālā apstiprinājuma. Jānis Stradiņš ir veicinājis tādu zinātnieku kā akadēmiķu Edvarda Liepiņa, Kristapa Jaudzema un Ērika Kupčes izaugsmi, abiem pēdējiem kļūstot par starptautiskas klases speciālistiem kodolmagnētiskās rezonanses jomā. Mūsdienās baudām profesora darba augļus. Organiskās sintēzes institūta Fizikāli-organiskās ķīmijas laboratorija ir kļuvusi par vietu, kur dzimst jaunas idejas, aug jauni talanti un tiek radīti jauni produkti. Akadēmiķis Jānis Stradiņš nebaidījās no konkurences, bet visiem spēkiem veicināja laboratorijas kolektīva sadarbību ar kolēģiem pasaulē. To pavadīja arī brīvas domas gars, intelektuāla un toleranta gaisotne, jo zinātnisko pētniecību laboratorijā veica dažādu tautību un uzskatu zinātnieki. Pēc profesora Stradiņa ielūguma laboratoriju apmeklēja gan jau apstiprinātie, gan vēl tikai topošie Nobela prēmijas laureāti, tādi kā N. Semjonovs, H.A. Hauptmans, Dž. Kārle, Dž. Polanji, K. Vītrihs un Ž.M. Lēns.
Jāņa Stradiņa zinātnes organizatora talants izpaudās jau pēc 1975. gada, kad viņsaulē aizgāja akadēmiķis Solomons Hillers, ieņemot žurnāla Heterociklisko savienojumu ķīmija galvenā redaktora vietu. Atzinību profesora, akadēmiķa Jāņa Stradiņa zinātniskajai autoritātei apliecināja viņa ievēlēšana par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas īsteno locekli jau 1973. gadā. Tai sekoja iesaistīšanās zinātnes organizatoriskajā darbā, sākot ar Ķīmijas un bioloģijas nodaļas akadēmiķa sekretāra vietnieka un LZA viceprezidenta (1996-1998), līdz LZA prezidenta (1998-2004) un LZA Senāta priekšsēdētāja (kopš 2004. gada) amatam. Visam paralēli – darbs zinātnes popularizēšanā, kultūrvēsturisku un enciklopēdisku rakstu krājumu sagatavošanā, sadarbība ar daudzu žurnālu un enciklopēdiju redakcijām.
Jau kopš 1972. gada profesora Jāņa Stradiņa interešu lokā arvien lielāku vietu ieņēma zinātnes un kultūras vēsture, kas profesoram palīdzēja izkopt vienu savām lielākajām dāvanām – skaidru un ar humoru apveltītu, bet vienmēr precīzu faktu zināšanā balstītu sava redzējuma izklāstu par visdažādākajām sociālajām, zinātnes un kultūras norisēm gan Latvijā, gan arī aiz tās robežām.
Neskaitāmas publiskās uzstāšanās, raksti un grāmatas par šīm tēmām šobrīd veido Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma zelta fondu. Viņš būtībā arī pats kļuva par vienu no Trešās Atmodas virzītājiem, nacionālās simbolikas atjaunošanas kustības līderiem, kurā iesaistījās gandrīz visi Fizikāli-organiskās ķīmijas laboratorijas darbinieki. Jānis Stradiņš bija dažādu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma stiprināšanas, pieminekļu izveides, monētu izdošanas un pasākumu iniciēšanas iniciators un katalizators. Gluži likumsakarīgi bija tas, ka 1984. gadā akadēmiķis kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru, kopš 1987. gada aktīvi darbojas Latvijas Kultūras fondā un pelnīti kļuva par redzamāko Latvijas zinātniskās inteliģences pārstāvi.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš ir saņēmis dažādus Latvijas apbalvojumus – II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995) un I šķiras Atzinības krustu (2008), kā arī LZA apbalvojumus – LZA Lielo medaļu (1993) un LZA Gustava Vanaga balvu (1995). Par savu plašo un daudzpusīgo zinātnisko darbību viņš ir apbalvots ar Latvijas zinātnieku vārdos nosauktajām balvām – mikrobiologa Augusta Kirhenšteina medaļu (1982), ārsta Paula Stradiņa balvu (1983), ķīmiķa Paula Valdena medaļu (1988), Solomona Hillera medaļu (1990), kīmiķa Gustava Vanaga piemiņas medaļu (1991), koksnes ķīmiķa Arvīda Kalniņa medaļu (1994), Teodora Grothusa prēmiju (1994), farmaceita Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļu (1995), ķīmiķes Lidijas Liepiņas medaļu (2000), farmakologa Osvalda Šmīdeberga medaļu (2005). Starptautiskā atzinība akadēmiķim Jānim Stradiņam ir atnesusi arī citu valstu apbalvojumus – Francijas Goda Leģiona ordeni (2001), Itālijas Nopelnu ordeni (2004), Igaunijas Māras zemes krustu (2004), Lietuvas ordeni Par nopelniem Lietuvas labā (2011).
Tieši zinātnes un kultūras integrācija harmoniskā un viengabalainā personībā ir tā, kas profesoru un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Stradiņu padara par Latvijas inteliģences dvēseli. Tādēļ, paturot piemiņā izcilo zinātnieku un mūsu kolēģi, glabāsim vienmēr tīru un gaišu viņa garīgo mantojumu!
Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā –
akadēmiķi Ojārs Spārītis, Ivars Kalviņš, Pēteris Trapencieris