Dzjadko pauda, ka, viņaprāt, notikumi Latvijā informācijas un "Doždj" dienaskārtības ziņā ne ar ko būtiski neatšķiras no notikumiem citās valstīs. "Doždj" ir divas auditorijas - cilvēki Krievijā un krievvalodīgie ārpus Krievijas, kas gan ir sadalīta vēl mazākās auditorijās, ko, kā izrādījās, nav iespējams apvienot.
"Šodien pirmo reizi kopš PSRS sabrukuma ir parādījusies visus vienojoša tēma ar "mīnus" zīmi - karš, kura sekas skar ikvienu. Mūsu uzdevums ir atrast tēmas, kas būtu svarīgas ikvienam: interesants stāsts, ko ir interesanti skatīties, un vietējs, bet ne īsti vietējs stāsts, piemēram, par pieminekli Rīgā, jo Eiropā ir daudz padomju laika pieminekļu, pret kuriem dažādās Eiropas valstīs izturas atšķirīgi," stāstīja Dzjadko.
"Doždj" galvenais redaktors atzina, ka Latvijā pieminekļa jautājums ir ļoti sāpīgs un sen nobridis stāsts, kas tāds kļuva tostarp arī Latvijas varasiestāžu vainas dēļ.
"Man šķiet, ka politika ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem Latvijā nebija gluži pareiza, jo netika ņemts vērā, ka Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji nedzīvo vakuumā. Šķita, ka šajā problēmā ir iesaistītas tikai divas puses: Latvijas varasiestādes un krievvalodīgie iedzīvotāji, taču patiesībā vienmēr klātesoša bija milzīga trešā puse - Krievijas varasiestādes, kas šo problēmu ļoti sarežģīja. Ja tev ir tik bīstama, viltīga un izdomas bagāta puse kā Krievijas propaganda, tad tev pašam ir jābūt viltīgākam un sarežģītākam, un šajā ziņā, manuprāt, situācija ir nenovēršami nonākusi līdz šādam stāvoklim," teica Dzjadko.
Viņam, Latvijā dzīvojot vien nepilnas divas nedēļas, patlaban ir grūti spriest, vai piemineklis būtu nojaucams, vai atstājams, taču ir skaidrs, ka situācija nevar palikt tāda, kāda tā bijusi, un uz visiem laikiem tā būtu jāatrisina. Viņš arī pauda, ka piemineklis nav ne cilvēks, ne mājas un attieksme pret pieminekļiem ir ļoti pārspīlēta, jo pieminekļa neesamība neizdzēš atmiņas no cilvēku prāta. Savukārt padomju pieminekļu tēmu Baltijas valstīs ļoti aktīvi izmanto Krievijas propaganda.
Dzjadko ieskatā ļoti daudzi kopš padomju laikiem iet uz priekšu, nesot līdzi pagātne bagāžu, savukārt Krievija pēdējos 25 gados nav piedāvājusi nekādu redzējumu par nākotni, par "Krievijas sapni".
"Viss mūsu "Krievijas sapnis" ir paņemt vecvecāku varoņdarbu bagāžu un pateikt, ka "mēs to izdarījām. Drīzumā pat varētu sākt teikt, ka pats Vladimirs Putins personīgi uz Reihstāga jumta uzvilcis sarkano karogu. Šādi dzīvot nav iespējams," akcentēja žurnālists.
"Pieminekļus ir svarīgi iemūžināt, taču līdz brīdim, kad tie kļūst par strīdus ābolu," piebilda Dzjadko.
Vērtējot Krievijas mediju bloķēšanu Latvijā, Dzjadko vērtēja, ka patlaban, kara laikā, to neuzskata par cenzūru, jo cenzūra ir cita viedokļa aizliegšana, savukārt kopš 2022.gada marta Krievijā tiek īstenota militāra cenzūra, jo tika bloķēti mediji, žurnālisti piespiesti aizbraukt vai pret viņiem ierosinātas krimināllietas par atšķirīgas informācijas, kas nebija ne meli, ne dezinformācija, paušanu. Krievijas valsts televīzija daudzus gadus nodarbojas ar meliem, manipulācijām un kara kurināšanu, savukārt šo mediju galvenās sejas patiesībā ir noziedznieki, jo viņi kurina karu, uzsvēra Dzjadko.
Atgriešanās Krievijā Dzjadko ieskatā nu iespējama vien pēc politiskā režīma nomaiņas. "Tiklīdz tas mainās, mēs ar pirmo lidmašīnu vai velosipēdu dosimies uz Maskavu," pauda žurnālists, noraidot ideju, ka tas varētu arī nenotikt viņa dzīves laikā. Dzjadko ieskatā, laiks tagad ļoti paātrinās un politiskā režīma maiņa notiks ātrāk, nekā prognozē pat optimistiskākās prognozēs. "Tas notiks mūsu dzīves laikā, pārredzamā nākotnē," prognozēja "Doždj" galvenais redaktors".
Vērtējot patlaban Krievijas īstenoto karu Ukrainā, Dzjadko norādīja, ka tas ir noziegums un milzīga vēsturiska kļūda, kas atmet Krieviju savā attīstībā, valstij virzoties pretī katastrofai un morālai degradācijai, savukārt sabiedrību mēģina pārliecināt par to, ka šis noziegums ir tas, kā arī vajadzētu būt.
Dzjadko uzsvēra, ka cilvēkiem Latvijā ir jāizmanto "šī greznība" - piedalīties brīvās vēlēšanās. Tās tie uzskatītas par kaut ko pašsaprotamu un viegli pieejamu, taču daudzās pasaules valstīs tā tas nav. Neejot uz vēlēšanām, cilvēki zināmā mērā zaudē tiesības būt neapmierinātiem par to, kas notiek valstī, jo netika izmantota iespēja kaut ko ietekmēt.
Kā ziņots, 18.jūlijā TV programma "Doždj" atsāka darbu. "Doždj" atgriešanās ēterā notiks pakāpeniski - sākumā plānoti ziņu izlaidumi un atsevišķi autorraidījumi, ar laiku satura piedāvājums kļūs plašāks. Savukārt rudenī plānots sākt vairākus jaunus projektus.
Medijs mikroblogošanas vietnē "Twitter" paziņojis, ka pirmajā posmā kanāla studijas atradīsies Rīgā, Amsterdamā, Tbilisi un Parīzē. Latvijā "Doždj" sadarbojas ar TV3, Gruzijā - ar TV kompāniju "Fomula". "Doždj" apgalvo, ka apzinās grūtības, strādājot no ārzemēm, taču cer, ka izdosies sasniegt rezultātu.
"TV Rain" saņēma Eiropas raidatļauju. Taču, lai arī Latvijā pēc Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmuma šāda apraides atļauja sāka darboties jau 9.jūnijā, medijs šajā laikā vēl nevarēja sākt strādāt, solot darbu sākt drīz - tiklīdz viņi būs gatavi.
Kā liecina portālā "Firmas.lv" pieejamā informācija, Latvijā šī gada aprīlī reģistrēts uzņēmums "TV Rain". Uzņēmuma pamatkapitāls ir 2800 eiro, un 95% uzņēmuma pieder Krievijas pilsonei, mediju holdinga "Doždj" ģenerāldirektorei Natālijai Sindejevai, kura ir arī patiesā labuma guvēja, bet atlikušie 5% - juristam Mihailam Parinovam.
LETA jau ziņoja, ka Krievijas neatkarīgais televīzijas kanāls "Doždj" darbību uz laiku pārtrauca marta sākumā. Telekanāla ģenerāldirektore Sindejeva šādu lēmumu skaidroja ar likuma par "viltus ziņām" pieņemšanu Valsts domē. Jau tobrīd telekanāla vadība sākusi apspriest "Doždj" darbības atjaunošanas formātu.
Līdz ar kanāla darbības apturēšanu tā galvenais redaktors Tihons Dzjadko un vairāki citi redakcijas darbinieki pameta Krieviju.
Sarunas par TV programmas raidīšanu no Latvijas ilga apmēram trīs mēnešus, un tajās piedalījās vairāki mediju nozares komersanti.