Tātad oktobra beigās uzreiz reģistrējos RK, nav ko gumiju stiept. Aprakstā bija minēts, ka kartes izsniegs no 01.12., bet varēja jau reģistrēties, ko arī veiksmīgi izdarīju ar visu fotogrāfiju. Noteiktais laiks bija kādos pirmajos novembra datumos, vēl nopriecājos, ka tik ātri, nebūs vismaz jāstāv rindā, jo tuvojas svētku trakums.
Novembra sākumā izrādījās, ka esmu pasteidzies, un RK sāks izsniegt tikai decembrī. Kā tas varēja notikt, ka sistēma apstiprināja, ka varēšu saņemt RK novembrī, ja tās tiks izsniegtas tikai decembrī. Piereģistrējos RK saņemšanai decembra beigās.
Tā arī nemanot pienāca Ziemassvētki, un sagadījās, ka biju blakus Rīgas klientu apkalpošanas centram Brīvības ielā 49/53. Bija vakars, cilvēku maz, ieiešu, gan jau nesitīs. Patiešām rindā bija kādi 3 cilvēki, iekšā silti un jauki, jāpagaida. Pienāca mana rinda, saku meitenei, ka esmu reģistrējies RK saņemšanai 28.12., vai varu to izdarīt šodien. Jā, kāpēc nē, meitene ir laipna. Arī es esmu apmierināts, jo atbrīvošu kādam citam savu vietu (biju dzirdējis par briesmīgām rindām, kašķiem un tamlīdzīgām lietām).
Meitene mazliet paburas datorā, izdrukā vairākas lapas un lūdz mani parakstīt. Ar trīsām sirdī gaidu savu RK. Meitene atdod man manus līguma eksemplārus un paziņo, ka mana karte ir gatava un atrodas Brīvības ielā 191, varu doties tai pakaļ. Saku, ka man nav īsti ērti, bet meitene mani nomierina, ka karti atsūtīs uz šejieni, varēšu to bez rindas saņemt, kad Rīgas Satiksme man to paziņos pa e-pastu. Atvados un mazliet vīlies atstāju telpas.
Pagāja Ziemassvētki un Vecais gads, pienāca Jaunais gads, … bet viss pa vecam. Paziņojuma nav un nav.
Pēkšņi kādā interneta vietnē izlasu, ka Rīgas Satiksme aicina negaidīt un savas RK saņemt Brīvības ielā 191, tāpēc kādā lietainā janvāra piektdienā jeb 10. janvārī devos uz „apsolīto biroju”, kura darba laiks ir pat līdz 21.00.
Pirmo reizi biju, viss it kā jauki, gaiši un silti un… neviena apmeklētāja (ne pensionāra, ne studenta, ne skolēna). Apsargs gan uzreiz pievērsa man uzmanību, laikam izskatījās, ka man kabatā ir vismaz TT. Paņemu numuriņu, uzreiz kling-klang un dodos pie pirmā (tas ir svarīgi!) lodziņa. Sasveicinos un dodu darbiniecei savus līguma eksemplārus, bet tie nav vajadzīgi, lai dodot tikai personas apliecību. Jā, dators apliecina, ka karte patiešām joprojām atrodas Brīvības ielā 191, un darbiniece aiziet to meklēt. Atkal sajūtu sirdi ietrīcamies. Pēc brīža viņa paziņo, ka mana RK atrodas būdiņā uz ielas. Un vispār tie, kas pasteidzās ar reģistrēšanos RK, ir zaudētājos (tā jau ir, nav ko skriet vilcienam pa priekšu). Pieklājīgi atsveicinos un priecīgs dodos pēc savas kartes.
Ārā gāž lietus. Pamatīgi. Ieraugu kiosku, uz kura rakstīts, ka šeit izsniedz RK. Nevajadzēja skriet kā aklam garām būdiņai? Nu un ka līst lietus? Nav jau ne vētra, ne zemestrīce. Kioskā mājīgi spīd gaisma, pieeju (nojumes nav, lietus līst), logā uzraksts - pārtraukums 15 min. Iekšā sieviete un vīrietis, sieviete sēž, vīrietis kaut ko kārto kartotēkā (kaut kas līdzīgs laikam, kad vēl nebija datoru). Papīrs tomēr būs mūžīgs, ciparu tehnoloģiju fani atslābst. Joprojām līst lietus. Atkāpjos līdz ēkas sienai, kur ir kaut kas līdzīgs nojumei. Joprojām līst lietus. Stipri.
Pēc 5 minūtēm nolemju, ka varbūt tas pārtraukums beidzās brīdī, kad es atkāpos no kioska. Sadūšojos, varbūt darbinieki apžēlosies par mani, jo ārā līst. Joprojām stipri. Pieeju pie kioska, sataisu žēlu skatienu (cerībā ka izskatos pēc Runča Zābakos no Šreka seriāla). Paziņojums par pārtraukumu joprojām ir spēkā, lietus arī joprojām līst. Laikam tomēr efekts ir panākts, un iekšā sēdošā sieviete saka vīrietim, ka aiz loga ir klients. Vīrietis ir laipns, atbīda manus līguma eksemplārus (ko es visiem uzbāžos ar tiem papīriem?) un pieprasa ID dokumentu. Kartotēkā tiek meklēta mana RK. Jūs augšā bijāt, man vaicā vīrietis. Protams, ka biju, teica, ka karte ir lejā kioskā (lietus turpina līt). Vai esmu bijis pie pēdējā lodziņa? Nē, saku, kuru lodziņu aparāts man izčekoja, pie tā arī gāju. Nē, vajagot iet pie pēdējā. Pasaku paldies un dodos atpakaļ. Joprojām līst. Stipri.
Bet visam ir savas pozitīvās puses, ēkā ir silti un sausi. Tikko esmu parādījies durvīs, apsargs jau aicina mani pie pēdējā lodziņa. Laikam neesmu pirmais, kas apmaldījies Rīgas Satiksmes piedāvājumos.
Nevajag jūsu līguma eksemplārus (vai tiešām nevarēji ielikt tos somā un aizmirst?), dodiet dokumentu. Meitene paburas datorā un vaicā, lejā jūs bijāt? Jā es biju lejā, manas kartes tur nav, toties tur ir tumšs, auksts un līst. Stipri. Un mani uzsūtīja augšā pie pēdējā lodziņa. Meitene dodas RK meklējumos. Cik noprotams, meklē visur, datorā, laikam noliktavā, pie kolēģēm. Visticamāk, RK nav atrasta, meitene, uzvilkusi jaku, dodas ārā, kur ir tumšs, auksts un līst. Esmu bez emocijām, laikam tāds ir Rīgas Satiksmes darbinieku liktenis, neviena maize jau nav bez garozas.
Meitene atgriežas un bez emocijām paiet man garām. Sejas izteiksme liecina, ka MANAS RK NAV! Tā ir pazudusi?! Vēl brīdi pabūrusies datorā, meitene mani tomēr aicina parakstīt papīru, un mana RK man ir rokā, svaigi izdrukāta no aparāta ar visu foto. Mazliet apstulbis un jau kā pilntiesīgs rīdzinieks atstāju Rīgas Satiksmes telpas.
Lietus vairs nelīst…
Interesanti, kur palika mana iepriekš izgatavotā karte, bet varbūt tā tomēr nebija izgatavota? Laikam jau vēsture un Rīgas Satiksme par to klusēs…