Francijā varbūt ir otra galējība - no politiķa tiek gaidīta trāpīgu citātu bārstīšana, savu zināšanu pastāvīga demonstrēšana (tā ir viena no retajām valstīm, kur daudzi politiķi publicē grāmatas, turklāt ne memuārus). Te darīšana ar zināmu elites snobismu un objektīvi citām politiskās retorikas tradīcijām, tomēr tas nemaina lietas būtību - kāpēc politiķi Latvijā izsakās tik bezkrāsaini vai arī vienkārši sper ārā pirmo, kas iešaujas prātā? Kāpēc netiek novērtēts tas, ka interesanta, inteliģenta runa palīdz pašam politiķim - it īpaši ja atceras bieži dzirdēto, ka daudzi pārpratumi, atgrūšanās starp varu un sabiedrību rodas tāpēc, ka vara nemāk jēdzīgi paskaidrot, izteikties? Neieslīgstot piemēros, pat par ekonomiku var runāt, neiemidzinot vai nenokaitinot.
Iemesli varētu būt divi. Pirmais ir apburtais loks. Politiķi apzinās, ka neviens viņu teikto tāpat sevišķi nopietni neuztver, tāpēc nav vērts censties. Savukārt neuztver nopietni tāpēc, ka nav jau vērts, garlaicīgi... Otru iemeslu varētu formulēt tā: cik/ko lasa Latvijas politiķi? Nav runas par to, ka viņiem vajadzētu «ķeksītim» ik nedēļu izlasīt kādu vēstures vai ekonomikas sacerējumu - runa ir par to, vai un kā viņi papildina savas zināšanas vispār. Šajā kontekstā ir novērojama nedaudz izkropļota vērtību sistēma - vērtējot politiķus, īpaša uzmanība tiek pievērsta viņu «pieredzei», kas vairumā gadījumu nozīmē varas mehānismu un aizkulišu pazīšana. Tā, protams, ir nepieciešama iemaņa, tomēr ne mazāk nozīmīga ir sajūta, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kuram joprojām kaut kas interesē, ja neskaita šiverēšanos politikā, kurš neuzskata sevi par pilnību sasniegušu «profesionāli», bet turpina mācīties.