Pauls Raudseps: Rotaļas ar sprāgstvielām
Tautas partijas spēlēšanās ar valsts likteni kļūst jo dienas, jo biedējošāka. Vakar ap diviem pēcpusdienā tās priekšsēdētājs Mareks Segliņš pēc partijas valdes sēdes paziņoja, ka TP nav gatava atbalstīt valdības un Starptautiskā Valūtas fonda nodomu vēstuli. Pusastoņos pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski un finanšu ministru Einaru Repši šī pati valde nodzēsa pašas aizdedzināto degauklu, pilnvarojot Segliņu vēstuli tomēr parakstīt, taču starplaikā pasaules ziņu aģentūras bija apskrējusi vēsts, ka Latvija gatavojas atteikties no vienošanās ar SVF, un mūsu valsts tēlam uzkrita kārtējais kauna traips.
Kāpēc TP svārstīšanās rada tādu satraukumu? Paskatīsimies, kas notiktu, ja TP tiešām izgāztu sarunas ar SVF.
Jaunā nodomu vēstule, ar kuru TP pirmdien tik bezatbildīgi rotaļājās, ne tikai ļautu Latvijai saņemt 200 miljonus eiro no SVF, bet, kas ir vēl daudz svarīgāk, dotu šīs organizācijas akceptu Latvijas budžeta plāniem un tādējādi nostiprinātu starptautiskās sabiedrības uzticēšanos gan valdībai, gan mūsu tautsaimniecības nākotnes izredzēm kopumā. Ja Latvija nespētu panākt vienošanos ar SVF, mums vistuvākajā laikā atkal atsāktos jau maijā un jūnijā piedzīvotā ekonomiskā nestabilitāte — centieni šūpot latu, straujš procentu likmju pieaugums,— kā arī Latvijas kredītreitinga pazemināšana, kas turpinātu gremdēt ne tikai valsts izredzes aizņemties naudu, bet arī privātuzņēmēju iespējas saņemt kredītus vai pat iegādāties preci ar pēcapmaksu. Nespēja vienoties ar SVF dotu smagu un tūlītēju triecienu jau tā novājinātajai Latvijas tautsaimniecībai — "darītāju partija" būtu iebradājusi mūsu uzņēmējus vēl dziļāk dubļos.
TP mētāšanās ir vēl jo pārsteidzošāka tāpēc, ka, cik var saprast, vēstulē ietvertās apņemšanās norāda ne tikai uz SVF izpratni par mūsu ekonomiskajām grūtībām, bet arī uz tā negaidīto iecietību pret valdības jau hronisko nespēju vienoties par konkrētiem soļiem, kā samazināt budžeta deficītu. Pēc neoficiālās informācijas var spriest, ka SVF, kurš vēl pirms dažiem mēnešiem negribēja atkāpties no decembrī vienošanās memorandā noteiktajiem budžeta deficīta mērķiem, tomēr būs gatavs pieļaut nākamajos gados ievērojami lielāku budžeta deficītu, nekā sākotnēji bija plānots. Proti, 2010.gadā Latvijai 4,9% no iekšzemes kopprodukta liela deficīta vietā būtu atļauts veidot 8,5% lielu deficītu. Turklāt, un tas ir jo sevišķi pārsteidzoši, SVF šķiet gatavs paļauties uz Latvijas valdības veidojošo partiju godavārdu, ka nākamā gada budžets tiks samazināts par 500 miljoniem latu, un atstāt valdībai diezgan lielu rīcības brīvību noteikt, kā šis samazinājums tiks panākts. Tāpēc Segliņa apgalvojums, ka pirmdienas demaršs bija nepieciešams, jo TP nav skaidrs, kādas būs budžeta prioritātes 2010.gadā, tikai pierāda, ka tas nav īstais šā izlēciena iemesls. Gan no Dombrovska publiski teiktā, gan no neoficiāli zināmā ir skaidrs, ka šīs prioritātes nav detalizēti iezīmētas vēstulē, bet tiks noteiktas budžeta izstrādes gaitā.
SVF vēstulē noteiktais budžeta rāmis ir tāds pats kā tas, kurš noteikts memorandā, kuru Latvija jūnijā parakstīja ar Eiropas Komisiju par aizdevuma saņemšanu. Toreiz TP pret šiem noteikumiem nebija iebildumu. Par ko tad TP tagad ir tik satraukusies? Vai viņi tikai pirmdien saprata, ka budžeta tēriņu samazināšana nozīmē, ka būs arī jāsamazina konkrēti izdevumu posteņi? Kā jau daudzreiz teikts un kā gan svētdien, gan pirmdien atkārtoti uzsvēra Valsts prezidents Valdis Zatlers, alternatīva nodomu vēstulē paredzētajam griezienam ir samazināt budžetu par 1,5 miljardiem. Ir grūti iedomāties, ka TP kalkulētāji nespētu izrēķināt, ka tas ir trīsreiz vairāk nekā 500 miljonu.
Varbūt TP ir satraucies, ka turpmākā budžeta samazināšana varētu skart partijas "sarkanās līnijas" — nodomu vēstulē esot paredzēts, ka 2009.gadā netiks sākts neviens jauns nozīmīgs publiskās un privātās partnerības projekts un 2010.gadā valdība ķersies pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas līguma noteikumu maiņas. Bet vai tiešām TP ir tik tuvredzīga, ka būtu gatava iedzīt valsti postā šādu salīdzinoši sīku merkantilu iemeslu dēļ?
Visbiedējošākā iespēja ir, ka TP ļoti labi apzinās, ko dara, un apzināti dzen Latviju bankrotā. Jau kopš pagājušā gada rudens daži TP politiķi ir ļāvuši saprast, ka vēlētos panākt lata devalvāciju, par šādu soli arī skaidri iestājies partijas tēvs Andris Šķēle. Līdz šim no aktīvi destruktīvas rīcības partiju ir atturējušas bailes no vēlētāju nosodījuma, taču pašvaldību vēlēšanu rezultāti un TP aizvien krītošais reitings partijas saimniekiem noteikti liek saprast, ka TP kā politiskās ietekmes instruments var pēc 2010.gada Saeimas vēlēšanām būt sevi izsmēlis. Varbūt viņi nākuši pie secinājuma, ka pēdējais pakalpojums, ko TP var sniegt saimniekam, ir kā teroristam pašnāvniekam apjozt trotila jostu un uzspridzināt gan vienošanos ar SVF, gan valdību, gan Latvijas tautsaimniecību. Saimniekiem zaudējums būtu niecīgs — viena jau norakstīta partija —, bet ieguvums liels — iespēja pelnīt uz devalvācijas rēķina, ne tikai spekulējot ar valūtu, bet arī uzpērkot uzņēmumus un īpašumus pa lēto. Jau dažas stundas pēc TP paziņojuma parādījās ziņa, ka rezultātā zviedru banku akciju vērtība ir strauji kritusies. Nav šaubu, ka paziņojums radīja efektu arī valūtas tirgos. Tātad ar savu pēcpusdienas paziņojumu TP kārtējo reizi pasniedza dāvanu spekulantiem. Vakarā nolemjot tomēr parakstīt vēstuli SVF, TP it kā novērsa pašas radīto krīzi, tomēr bažas par tās īstajiem nodomiem un mērķiem šīs pirmdienas rotaļas ar sprāgstvielām tikai padziļināja.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.