Nuja, valdība un parlaments ne sevišķi rēķinās ar tautu, bet kad viņi, galu galā, rēķinājās? Un vai ir kāda liela nozīme šim valdošās politiskās elites nedemokrātismam, kuru akadēmiskie demagogi un daži žurnālisti izpušķo ar skaistiem vārdiem par demokrātiju, sociālo atbildību, tiesiskumu, ekonomisko izaugsmi un jaunajām iespējam Eiropas Savienībā?
"Treknajos gados'' par šīm "jaunajām iespējām'' pārliecinājušies daudzi latvieši, kas bēga projām no savas valdības un tās sponsoriem uz ārzemēm. Autors neuzskata, ka šie peļņā devušies cilvēki ir nosodāmi. Tas ir dabiski, ka viņi izrādīja visai mazu interesi par to valsti, kurā īsti vairs netaisās dzīvot.
Tomēr arī šī, visaktīvākā, tautas daļa kļūdījusies savos aprēķinos un nogulējusi daudzas lietas, kamēr sabiedrība spēlējās ar NATO dalībvalstu vadītāju samitiem, hokeja čempionātiem, "korupcijas apkarošanu'' un citiem politiskajiem šoviem.
Viena no nogulētajām lietām ir Lisabonas Līgums un reizē arī Latvijas Republikas suverentitātes apdraudējums, kuru šis starptautiskais līgums satur.
Latvijas Republikas Satversmes 2.pants nosaka: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai."
Satversmē ir paredzēti dažādi veidi, kā tauta īsteno šo suverēno jeb augstāko varu, tajā skaitā ievēlot Saeimu, piedaloties tautas nobalsošanās, ierosinot likumus utt. Taču jebkurā gadījumā šī Satversmē paredzētā suverenitāte nozīmē tautas tiesības pašai lemt savu likteni dažnedažādās jomās.
Vai tauta var nodot daļu savas suverenās varas citiem? Neapšaubāmi, var. To paredz pati Satversme, jo tās 5.pants noteic, ka Saeima sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem, bet 64.pants, - ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.
Vai zinātnieki drīkst diskutēt par suverēnās varas jēdziena saturu un nepalikt pie vienas un tās pašas suverenitātes izpratnes? Neapšaubāmi.
Tomēr ir divi būtiski ''bet''.
Pirmkārt, Satversme paliek valsts pamatlikums, un tā interpelācija nedrīkst kalpot par līdzekli Satversmes apiešanai, vienalga, vai kādam šī Satversmes patīk vai nepatīk, liekas vai neliekas novecojusi.
Otrkārt, tauta, nododot daļu savas suverēnās varas, nodod to tikai tiem, kurus var kontrolēt, un nekādā ziņā nenodod šo daļu suverēnās varas "uz neatdošanu".
Tā, autoraprāt, rodama loģiska saikne starp tautas suverēno varu un demokrātiju.
2008.gada 8.maijā Latvijas Republikas Saeima ir pieņēmusi likumu, kas ir pretrunā ar šīm acīmredzamajām un laikam pat garlaicīgajām atziņām. Tas ir likums "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu", kura 1.pants nosaka: ''2007.gada 13.decembrī Lisabonā parakstītais Lisabonas līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu (turpmāk - Līgums), ar šo likumu tiek pieņemts un apstiprināts."
Droši vien lasītājs, kam interesē šī likuma un ar to ratificētā Lisabonas Līguma izsmeļoša analīze, meklēs to nevis laikraksta slejās, bet citur, tāpēc šī raksta autors nemaz nepretendē uz izsmeļošu Lisabonas līguma analīzi, bet gan tikai ieskicēs tās galvenās problēmas, kuru dēļ Latvijas pilsoņiem bija vērts šo Līgumu izlasīt, bet Latvijas Republikas Saeimai vajadzēja šo Līgumu nodot tautas nobalsošanai.
Saskaņā ar Lisabonas Līgumu Eiropas Savienības kompetencē no Latvijas Republikas kompetences tiek nodotas teju visas nozīmīgākās jomas: iekšējais tirgus, sociālā politika, ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, lauksaimniecība un zivsaimniecība, izņemot jūras bioloģisko resursu saglabāšanu, vide, patērētāju tiesību aizsardzība, transports, Eiropas komunikāciju tīkli, enerģētika, brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, kopīgie drošības apsvērumi sabiedrības veselības aizsardzības jautājumos attiecībā uz aspektiem, kas noteikti šajā Līgumā (Lisabonas Līguma sadaļas "Kategorijas un kompetences'' 2C. panta 2.daļa), cilvēku veselības aizsardzību un uzlabošana, rūpniecība, kultūra, tūrisms, izglītība, arodmācības, jaunatne un sports, civilā aizsardzība, administratīvā sadarbība (tās pašas sadaļas 2E pants), "kopēja patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politika, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam.", kā arī "Savienība īsteno kopēju imigrācijas politiku, kuras mērķis ir visos posmos nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem" (tās pašas Līguma sadaļas 63.pants un 63A.pants - vienkāršiem vārdiem sakot, Eiropas Savienība, nevis Latvija, lems, kam ļaut un kam neļaut dzīvot Latvijas teritorijā).
Taisnības labad jāatzīmē, ka daļa no šīm kompetencēm apzīmēta Līgumā kā ''dalītā Savienības un dalībvalsts kompetence'', tas ir, dalībvalsts, šajā gadījumā Latvija, drīkst piedalīties lēmumu pieņemšanā dažās no šīm svarīgajām jomām. Taču tas, ka šai atrunai par dalītu kompetenci ir dekoratīvs raksturs, kas slēpj visai ''nejauku'' kompetenču sadales būtību, kļūst acīmredzami, izlasot Lisabonas Līguma sadaļas ''Kategorijas un kompetences'' 2A.panta 2.daļu, kura nosaka: "Ja kādā konkrētā jomā Līgumos Savienībai ir piešķirta kompetence, kas ir kopīga ar dalībvalstīm, Savienība un dalībvalstis drīkst veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus šajā jomā. Dalībvalstis īsteno savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci. Dalībvalstis atkal īsteno savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība ir pārtraukusi īstenot savu kompetenci."
Tātad Lisabonas Līgums faktiski kompetenču īstenošanā ievieš principu ''kurš pirmais'': ja Savienība ir iejaukusies kādā jomā, tad dalībvalsts iespējas pieņemt šajā jomā kādus nozīmīgus normatīvus aktus ir visai maza, it īpaši ņemot vērā Latvijas līdzšinējo pieredzi, kas liecina, ka mūsu zemē tiek automātiski ieviests gandrīz jebkurš Briselē vai Strasbūrā tapis normatīvais akts, pat, ja tādēļ ir jāslēdz vairākas rūpnīcas un jāsāk iepirkt ārvalstīs to, ko var saražot tepat, Latvijā.
Te atkal ir jāatgriežas pie jautājuma par demokrātijas un tautas suverēnās varas savstarpēju saikni. Kāds Lisabonas Līguma aizstāvis var iebilst: ''Nu, un kas no tā, ka ES pārņem tik daudz svarīgu kompetenču? ES taču ir demokrātiska! Tur taču ir Eiropas Parlaments, kuru tieši ievēl dalībvalstu pilsoņi! Līdz ar to mēs tur būsim pārstāvēti!''
Nākas secināt, ka nepārtraukta demokrātijas piesaukšana no eirooptimistu puses un atsevišķu Lisabonas Līguma normu citēšana nav nekas cits, kā vien demokrātiskā frāze. Jā gan: gandrīz katrā Lisabonas Līguma rindiņā atrodami vārdi ''demokrātija'', ''solidaritāte'', ''drošība'', ''cilvēktiesības'', ''viena miljona ES iedzīvotāju likumdošanas iniciatīva'' utt. Bet ja mēs palūkosimies uz likumdošanas procedūru, kuru paredz Lisabonas Līgums, tad būs jāsecina, ka tas ne tikai nav nekāds solis uz priekšu demokrātijas attīstībā, bet gan solis atpakaļ, jo demokrātiskais, tieši vēlētais Eiropas Parlaments bez Eiropadomes faktiski nevar ne realizēt, ne ierosināt nevienu likumdošanas iniciatīvu.
Šo situāciju, pēc autora domām, labi raksturo šīs divas Lisabonas Līguma 251.panta normas:
"Ja Padome apstiprina Eiropas Parlamenta nostāju, attiecīgo tiesību aktu pieņem tādā redakcijā, kāda atbilst Eiropas Parlamenta nostājai.
Ja Padome neapstiprina Eiropas Parlamenta nostāju, tā pieņem savu nostāju pirmajā lasījumā un paziņo par to Eiropas Parlamentam."
Situācijā, kad Latvijai vairs nebūs veto tiesību Padomē, un Padome pieņems lēmumu, pamatojoties uz tā saucamo kvalificēto balsu vairākumu, kurš piederēs atbilstoši iedzīvotāju skaitam lielākajām dalībvalstīm, šāda lēmumu pieņemšanas kārtībā nozīmē, ka Latvijas dzīvi noteiks ne vairs Rīgā, bet gan Briselē.
Visbeidzot, suverenitāte nozīmē arī tiesības izstāties no jebkādas organizācijas, kurā Latvijas Republika ir iestājusies.
Arī šajā ziņā pastāv nopietns Latvijas suverenitātes apdraudējums, jo Lisabonas Līguma 49A.panta 2. un 3. daļa nosaka: "2.Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 188.n panta 3. punktu. To noslēdz Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu.
3. Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt."
Lisabonas Līguma aizstāvji daudz spēku un, jāpiebilst, arī valsts līdzekļu tērējuši, lai pierādītu, ka šeit minētās Lisabonas Līguma normas nekādā ziņā nekaitē Latvijas Republikai un neierobežo tās tautas suverēno varu.
Tomēr pats Lisabonas Līguma teksts visai asi diskutē ar šī Līguma aizstāvjiem, un šajā rakstā nebūtu nepieciešams nogurdināt lasītāju ar garo argumentāciju un stereotipiem atgādinājumiem par katra pilsoņa pienākumu interesēties par politiku un piedalīties valstij svarīgu problēmu risināšanā.
Tāpēc noslēgumā vēlētos aicināt katru lasītāju padomāt par to, cik daudzas svarīgas lietas tika izlemtas bez viņa piedalīšanās un nerēķinoties ar viņu, cik bieži šos lēmumus noteica eirobirokrāti no ES institūcijām un ciniski Latvijas politiķi, kas vēl joprojām dzied šūpuļdziesmas par demokrātiju un Eiropas vērtībām, cerībā, ka tādā veidā var vēl ilgi domāt vienīgi par savām interesēm.
Krīze, kuru pašlaik piedzīvo Latvija, ir labs iemesls aizdomāties par šīm problēmām, kas liekas tālas tikai līdz laikam.