NATO sāka pievērst pastiprinātu uzmanību pretraķešu aizsardzībai deviņdesmitajos gados, tādējādi reaģējot uz masu iznīcināšanas ieroču izplatību. Patlaban tiek attīstīta spēja, kas pazīstama kā Aktīvā slāņotā pretraķešu aizsardzības sistēma (Active Layered Theatre Ballistic Missile Defence System). Šīs sistēmas mērķis ir aizsargāt NATO izvietotos spēkus pret balistisko raķešu draudiem 3000 km rādiusā. Patlaban tiek apsvērta paplašināta šīs sistēmas versija, kas aptvertu plašāku funkciju loku, piemēram, apdzīvotu vietu un teritorijas aizsardzību atbilstoši Lisabonas samitā pieņemtajiem lēmumiem.NATO sistēmas iespējas pašlaik tiek sinhronizētas ar ASV sistēmu, kas sākotnēji veidojās ārpus Alianses. Šī sistēma kļūs par ASV nacionālo ieguldījumu NATO projektā. ASV administrācijas 2009. gada lēmums virzīties uz NATO ietvaros veidotās Eiropas pretraķešu aizsardzības pakāpeniskas pielāgošanas pieeju bija tam laikam pretrunīgs, taču pārliecinošs lēmums. Sākotnēji pretrunīga šķita jaunā Obamas administrācijas pieeja. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka politikas izmaiņas patiesībā bija daļa no atturēšanas politikas, kā arī nepārprotama uzticības demonstrācija Vašingtonas līguma 5. pantam.NATO ietvaros pastāv arī pamatpieņēmums, ka neprognozējamu valstu balistiskās raķetes var radīt draudus Eiropai. No tā izriet pretraķešu aizsardzības kā alianses pamatuzdevuma, kas cieši saistīts ar kolektīvo aizsardzību, nozīme. Patiešām, Stratēģiskajā Koncepcijā, kas tika pieņemta Lisabonā, ir atsauce uz balistisko raķešu izplatīšanos kā “reālu un pieaugošu apdraudējumu”, kā rezultātā Alianses teritorijas aizsardzība pret raķešu uzbrukuma draudiem ir “kolektīvās aizsardzības pamatelements”. Lisabonā pieņemtie lēmumi, faktiski, turpināja iepriekšējo NATO politiku, kas saistīta gan ar kodolieroču atturēšanas politiku saistītiem jautājumiem, gan arī ar plašo ASV iesaistes Eiropā jautājumu.Bez tam, līdz ar vēsturisko Prezidenta Medvedeva dalību NATO-Krievijas samitā Lisabonā, tika veikta nozīmīga virzība uz pozitīvākas sadarbības ar Krieviju atgriešanu. Varētu sākties jauna fāze attiecībās, kas cietušas no 2008. gada Krievijas-Gruzijas konflikta. Sadarbība kļuva par atslēgas elementu ASV pārstartēšanas politikā.Latvija apsveic pozitīvu un praktisku sadarbību ar NATO svarīgo partneri Krieviju. Tomēr diskusijās ar Krieviju par nākotnes sadarbības ietvara analīzi un kopīgo balistisko raķešu apdraudējuma novērtējumu NATO pieejai ir jābūt skaidrai. Atturēšanās politika un kolektīvā aizsardzība nav pretraķešu aizsardzības kontekstā apspriežami jautājumi. Šī iemesla dēļ, mēs apsveicam ģenerālsekretāra Rasmusena komentāru, ka „NATO nevar nodot kādam citam atbildību par NATO teritorijas un iedzīvotāju aizsardzību.” Šis paziņojums ir īpaši svarīgs, atceroties dažus izteiktos ieteikumus saistībā ar „sektorālo pieeju”, kuras ietvaros NATO un Krievijas teritorija tiktu iedalīta atsevišķos sektoros, atbildību par katru sektoru nododot vai nu NATO, vai Krievijai. Būtu grūti iedomāties, ka kāda NATO dalībvalsts piekristu, ka stratēģiskus lēmumus par tās teritorijas aizsardzību pieņemtu trešā, ne-NATO valsts. Tāpat runas par „kopīgām” vai „pārklājošām” spējām vajag precizēt.Tajā pašā laikā, NATO arī turpmāk ir jāsaglabā tiesības dalībvalstīm pieņemt suverēnus lēmumus pirms iesaistīšanās diskusijās ar partneriem. Sadarbība un koordinācija attiecībā divām pretraķešu aizsardzības sistēmām ir būtiska. Bet tā nenozīmē Krievijas un NATO sistēmu integrāciju vienā kopīgā Eiro-pretraķešu aizsardzības sistēmā.Pretraķešu aizsardzībai nevajadzētu kļūt par vienīgo un noteicošo jautājumu NATO-Krievijas attiecībās. Alianses atvērtība tādas sadarbības meklējumos, kas būtu pieņemama visiem 28 tās biedriem, ir daļa no fundamentālā konsensusa principa, kurš nodrošina NATO solidaritāti un spēku. Mēģinājumi sašķelt aliansi notiek bieži. Virzībai uz priekšu sadarbības veicināšanā ar Krieviju Eiropas pretraķešu aizsardzībā vajadzētu arī turpmāk balstīties uz ierastās konsensusa-bāzētās pieejas. Dalībvalstis, kurām ir iebildumi attiecībā uz diskusiju virzību ar Krieviju, nedrīkst pataisīt par grēkāžiem un vainot progresa trūkumā.Joprojām turpinās diskusijas attiecībā uz NATO pretraķešu aizsardzības spējas ieviešanu. NATO ieviešot lēmumus, kurus pieņēma Lisabonas samitā, būs jāatrisina daži pastāvošie izaicinājumi. Piemēram, joprojām pastāv jautājumi par sistēmas tehnisko iespējamību, kā arī par to, kā sistēma galu galā ietekmēs NATO kodolatturēšanas politiku. Finansiāliem ierobežojumiem arī varētu būt sava ietekme, īpaši kontekstā ar budžeta samazināšanu daudzās Alianses dalībvalstīs.
Jāatbild uz detalizētiem jautājumiem par konsultāciju kārtību, tostarp par jautājumiem, kas saistīti ar vadību un kontroli. Beigu beigās ir jāizstrādā procedūras, kas galu galā sniegtu iespēju pieņemt lēmumus dažu minūšu laikā.
Lēmums, kas paredz virzīšanos uz alianses pretraķešu aizsardzības spējas attīstīšanu kā kolektīvās teritoriālās aizsardzības pamatfunkciju, bija svarīgs Lisabonas samita elements. Aliansei virzoties uz priekšu šajā procesā, kļūst skaidrs, ka galvenās problēmas ir meklējamas detaļās.