Pustukšās glāzes skata aizstāvjiem ir taisnība aspektā, ka starp šīm SIA netrūkst tādu, kas izveidotas, lai izmantotu atvieglotas prasības nodokļu optimizēšanai. Tomēr te gan uzreiz jāsaka, ka neba šis ir tas kanāls, caur kuru valsts budžetam garām plūst tās lielākās summas. Savukārt līdz pusei pilnās glāzes vērtējuma piekritējiem ir taisnība, kad viņi norāda, ka šī forma palīdzējusi cilvēkiem, kuri, ja tādas nebūtu, būtu spiesti emigrēt vai mocīties ar darba meklējumiem. Protams, var skeptiski vērtēt šādu mikrouzņēmumu potenciālu ilgtermiņā, to spēju kļūt par vērā ņemamiem spēlētājiem ārējos tirgos utt. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka a) pat attīstītās, turīgās valstīs mazie, t. s. ģimenes uzņēmumi veido nepieciešamo vidi, kas piesaista ar personiskāku attieksmi pret klientu, nišas produktiem, kas nav pievilcīgi lielajiem uzņēmumiem, b) ja mazais bizness ir savas ģimenes nodrošināšana, tātad valsts atslogošana, tad nav jākaunas, ka uzņēmums nav atpazīstams zīmols, liels darba vietu skaita nodrošinātājs utt. Mazais bizness šajā gadījumā pilda svarīgu sociālo funkciju. Kā piemēru šai tēzei var minēt Indiju, kur valsts pretojas lielo mazumtirdzniecības tīklu ekspansijai; skaidrs, ka šādi tīkli varbūt ir efektīvāki loģistikas organizēšanā, var piedāvāt pircējam plašāku izvēli, bet - apzinoties, ka ar jaunu darba vietu radīšanu sevišķi labi nesokas, Indija apzināti atbalsta mazo, daudzo bodīšu sektoru.
Mazkapitāla firmu stāstam ir vēl kāds pozitīvs aspekts. Cik var noprast, šo uzņēmumu veidotājus vilina ne tikai zemāki nodokļi, bet arī mazāk sarežģīta grāmatvedība. Tas nozīmē, ka - ja valsts eksperiments ar mikrouzņēmumiem izrādīsies veiksmīgs (šobrīd par to pāragri spriest), tas varētu būt papildu arguments, lai vienkāršotu papīru lietas lielākiem uzņēmumiem. Tādēļ valdībai nevajadzētu pārsteigties, pievelkot mikrouzņēmumiem skrūves (kas izdarīts 2012. gada budžeta veidošanas kontekstā, tas izdarīts, tomēr te vajadzētu pielikt punktu).