Tiesa gan, neraugoties uz šo trūkumu, mums ir arī priekšrocība, Latvijas vārdu Āfrikā spodrina Andris Piebalgs, Eiropas Savienības attīstības sadarbības komisārs. Šo Latvijas augsto pārstāvību ir jāprot novērtēt un, nebaidīsimies no šādiem vārdiem, izmantot mūsu valsts interesēs. Tas nenozīmē, ka Piebalga kungam jāieliek mūsu uzņēmēju rokās pasūtījumi un preču piegādes līgumi. Taču ieteikumi, padomi un «stipras aizmugures sajūta» iespējamo problēmu gadījumos gan noderētu tiem uzņēmējiem, kuri gatavojas iekarot melno Āfriku.
Man pašam pēdējos gados ir nācies vadīt un piedalīties starptautiskās misijās Ēģiptē, Ugandā, Kenijā, Džibuti, Etiopijā, sadarboties ar cilvēkiem no Sudānas, Somālijas, Eritrejas u.c. Āfrikas valstīm. Te jāpaskaidro, ka šajās misijās darbojos Madrides kluba uzdevumā. Šis klubs ir lielākā bijušo prezidentu un premjerministru nevalstiskā organizācija, tajā ietilpst vairāk nekā 70 eksprezidentu un premjerministru no 57 dažādām valstīm (no Latvijas tajā vēl ir prezidente Vaira Vīķe-Freiberga). Politiķi, kurus vieno Madrides klubs, izmanto savu pieredzi un zināšanas, izstrādājot stratēģiskas vīzijas un rekomendācijas dažādiem pasaules reģioniem.
Tieši darbojoties Madrides kluba ietvaros, man ir izveidojusies pārliecība par to, ka Latvijai tik svešais kontinents var kļūt daudz tuvāks un būt ekonomiski ļoti interesants nelielām valstīm, kāda ir Latvija un Baltijas reģions kopumā. Tikai nepieciešams saprast, kādas ir tās biznesa nišas, kuras lielajām biznesa haizivīm neinteresē vai kuras tām šķiet pārāk sīkas.
Latvijas uzņēmējiem nebūs pa spēkam ar pašu līdzekļiem īstenot milzīgus investīciju projektus, piemēram, uzbūvēt 750 km garu dzelzceļu Senegālā vai tiltu pāri platajai Gambijas upei, kura sadala mazo valsti divās daļās. Taču ES attīstības sadarbības Āfrikas virziena ietvaros aizvien iespējams rast izdevīgus, perspektīvus projektus. Un veidot konsorcijus ar daudz pieredzējušākiem ES partneriem. Protams, šādos projektos iesaistoties, mūsu uzņēmējiem ir jānodrošina valsts atbalsts banku akreditīvu saņemšanai, jābūt arī pārliecinošam diplomātiskam atbalstam.
Pērn, runājot par biznesa perspektīvām Āfrikā ar Nigērijas eksprezidentu Olusegunu Obasandžo, pieredzējušais politiķis, ne mirkli nešauboties, sacīja: ceļi, tilti, enerģētika, IT. Vai gan IT nozares attīstībā, kur mūsu valstij ir augstas kvalitātes speciālisti, ekspertīze un pieredze, mēs nevarētu dot savu ieguldījumu, īpaši tajās valstīs, kurās interneta lietošana ir trīs cilvēki uz katriem 1000 iedzīvotājiem.
Skaidrs, ka, paviršāk uzmetot acis kontinentam, var rasties priekšstats, ka tur viscaur norisinās Ķīnas ekonomiskā ekspansija, kurai pretī stāties nevar tikpat kā nekas. Tomēr tā tas nav. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un Āfrikā labi saprot, ko nozīmē Eiropas kvalitāte, preču un pakalpojumu ES izcelsmes sertifikāts. Bet galvenais Eiropas Savienības izpalīdzīgajā rokā nav ieroču.
Maldīgi domā tie, kuri uzskata, ka mūsdienu Āfrikā viscaur valda politiskā nestabilitāte, kas bremzē ekonomikas izaugsmi. Taču jāatceras, pareizāk sakot, jāzina un jāsaprot, ka 54 kontinenta valstis ir ļoti dažādas, atšķirības nereti ir daudz dziļākas un fundamentālākas, nekā tas ir starp, piemēram, Eiropas valstīm. Jā, ik pa laikam gan šur, gan tur uzliesmo konflikti, kas nereti sakņojas sensenās cilšu attiecībās vai koloniālajā laikā nospraustajās valstu robežās. Tā nesen bija arī Kenijā. Taču politiskās sadursmes, vismaz šajā valstī, nav sagrāvušas vai paralizējušas ekonomiku. Pasaules Bankas eksperti paredz, ka Kenijā 2011. gadā IK pieaugums varētu būt 4,9%. Šobrīd Kenijā viena no visstraujāk augošajām nozarēm ir telekomunikācijas. Liekas, arī te, pareizi izvērtējot situāciju un atrodot savu līdzdalību Eiropas kopējā stratēģijā, mūsu attiecīgo nozaru uzņēmējiem un speciālistiem atrastos būtiski spēka pielikšanas punkti. No pieredzes zinu, ka daudzas lietas, ko Latvijā esam apguvuši, stājoties Eiropas Savienībā, lieti noderētu ne vienai vien Āfrikas valstij.
Ekonomiskā krīze un lejupslīde, kas Latviju dažādu iemeslu dēļ skāra nopietnāk nekā daudzas Eiropas valstis, ir krietni vien paplucinājusi mūsu individuālo un valstiski nacionālo pašapziņu. Tomēr pēdējos mēnešos vērojamais eksporta apjomu un tempu pieaugums liecina, ka uzņēmības mums netrūkst, tai tikai jārada labvēlīgāki apstākļi.
Āfrika daudzējādā ziņā ir apgūstams darbības lauks gan pašiem afrikāņiem, kuri kopš kontinenta dekolonizācijas sākuma pirms apmēram pusgadsimta tikai tagad tā pa īstam sāk definēt savas nacionālās intereses un prioritātes, gan pašiem sev, gan esošajiem un potenciālajiem investoriem.
Skaidrs, ka darbam Āfrikā nav vienotas receptūras. Atšķiras valstu un nāciju priekšstati par demokrātiju, par vides un resursu ekonomiju, dažādas ir juridiskās bāzes. Iespējams, būtu nepieciešams kādā no Baltijas valstu augstskolām izveidot mūsdienīgu Āfrikas studiju centru, kas varētu sniegt zināšanas uzņēmējiem.
Šai sakarībā apsveicama ir Ārlietu ministrijas iniciatīva sarīkot starptautisko diskusiju forumu Āfrikas platforma, uzaicinot tajā piedalīties gan ES attīstības sadarbības komisāru A. Piebalgu, gan Āfrikas valstu pārstāvjus un, protams, uzņēmējus.
Vai diskusijas rezultātā kaut nedaudz Latvijas kompāniju sāks interesēties par Melnā kontinenta iespējām, tas būs atkarīgs no mūsu pašu uzņēmības, neatlaidības un valsts palīdzības.