Šo domu S. Ēlerte jau bija izteikusi iepriekš, un toreiz daži politiķi saredzēja lielu tagadējās Vienotības partiju Jaunā laika un Pilsoniskās savienības atbildību par pazaudētajām Rīgas atslēgām - S. Ēlerte gan 2009. gadā ar to nebija saistīta. Tās atgūt no Rīgas mēra un Saskaņas centra līdera Nila Ušakova tagad jau būšot daudz grūtāk.
Pirms vairāk nekā trim gadiem Saskaņas centrs ar 26 balsīm uzvarēja Rīgas domes vēlēšanās, bet neieguva vairākumu. Domē iekļuvušajām latviskajām partijām Pilsoniskajai savienībai (14 mandātu), LPP/LC (12) un Jaunajam laikam (8) kopā bija vairākums. Turklāt N. Ušakovs nemaz netiecās kļūt par Rīgas mēru - šo amatu tā pa īstam vēlējās tikai LPP/LC līderis Ainārs Šlesers, to neslēpjot jau pirms vēlēšanām. N. Ušakovam pret to nebija iebildumu, kad abi jau bija vienojušies par tandēma «Ušakovs - Šlesers, Šlesers - Ušakovs» izveidošanu. Iespējams, Jaunajam laikam un Pilsoniskajai savienībai vajadzēja tikai pārkāpt pāri dažām sarkanajām līnijām un vienoties par sadarbību ar A. Šlesera komandu, kurā bija arī visnotaļ cienījami cilvēki. Pat ja A. Šlesers gribētu kļūt par Rīgas mēru, kopīgajā koalīcijā varbūt varētu viņu pieskatīt, bet Rīgas atslēgas labējie nebūtu pazaudējuši. Tiesa, nav zināms, vai ar partiju vienošanos pietiktu, ja SC un LPP/LC sponsori būtu citos ieskatos.
Taču tolaik Jaunajam laikam (JL) un Ģirta Valda Kristovska vadītajai Pilsoniskajai savienībai (PS), par kuru, starp citu, A. Šlesers izteicās atzinīgāk nekā par Jauno laiku, iespēja vienoties ar LPP/LC šķita neiespējama. Tagad A. Šlesers nevēlējās komentēt senos notikumus, jo viņš vairs neesot politikā. Neformālā sarunā, atbildot uz jautājumu, vai bija iespēja, ka vienojas trīs labējās partijas, A. Šlesers atbildēja: «Visu noteica priekšvēlēšanu retorika, kurā bija savilktas sarkanās līnijas. Nav iespējams ar kādu vienoties, ja viņš ar augstu paceltu galvu tevi aplej ar dubļiem pārliecībā, ka ir visvarens.» Toreizējais JL mēra kandidāts Edgars Jaunups, kurš šos gadus vadījis domes opozīcijā, tagad atgādina, ka JL nebija iebildumu pret sadarbību ar Saskaņas centru, jo šī partija bija uzvarējusi vēlēšanās - JL neesot bijusi pieņemama ieiešana koalīcijā, kuru vada A. Šlesers. «Tagad Nils Ušakovs ir līderis, bet toreiz tā nebija - viņš bija samulsis no saviem panākumiem un viņu vadīja Ainārs Šlesers,» uzskata E. Jaunups. Viņš ar LPP/LC priekšsēdi neesot varējis sadarboties, jo šis politiskais spēks bijis līdzvainīgs krīzē, kādā Jaunā laika premjers Valdis Dombrovskis saņēmis valsti. E. Jaunups atminas, ka 2009. gadā N. Ušakovs darījis visu, lai A. Šlesers kļūtu mērs, kas izslēdzis arī sadarbību ar Jauno laiku, lai gan E. Jaunupam pat piedāvāts kopā ar N. Ušakovu ieņemt vicemēru posteņus. Lūgts to komentēt, N. Ušakovs tikai pēc pauzes nosaka, ka «mums pienācās mēra amats, jo mums bija izteikts rīdzinieku atbalsts». PS jau pirms vēlēšanām pateica, ka ar SC nevar būt vienā koalīcijā. N. Ušakovs, atceroties 2009. gadu, min, viņaprāt, galveno iemeslu, kāpēc sadarbība ar JL nav notikusi un pretrunas padziļinājušās - tas esot bijis valdības paziņojums par pensiju samazināšanu pēc vēlēšanām.
Cerības izveidot labējo koalīciju zuda līdz ar vēlēšanu rezultātu paziņošanu, kad kļuva skaidrs, ka domē nebūs neTēvzemei un brīvībai/LNNK ar toreizējo mēru Jāni Birku saraksta galvgalī, ne Sabiedrība citai politikai, kas varētu iekļauties koalīcijā - ja šīs partijas būtu tikušas domē, SC ietekme tajā būtu skaitliski mazāka. Viens no šāda iznākuma iemesliem bija, ka labējās partijas sadalījās daudzos sarakstos un cita citu vēl apkaroja vai centās izcelties viena uz otras fona. Latvisko partiju gatavošanās 2013. gada jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām liecina, ka tās varētu atkārtot šīs kļūdas - tās noskaņotas startēt katra ar savu sarakstu, no kuriem daži riskē neiekļūt domē, un tad ieguvējs būs SC. Ir iespaids arī par šo politisko spēku savstarpējo konkurenci, neuzticēšanos un nespēju vienoties par koalīcijas izveidi pēc vēlēšanām.