Latvijas ekonomikā pat pēc kārtējās izdevumu griešanas par izaugsmi diezin vai varēs runāt. Tādēļ darba ņēmēju un jo īpaši uzņēmēju alkas pēc efektīvākas valsts pārvaldes un tautsaimniecības attīstības rezultējušās glābēja tēlā - reformu ministrā. Tas tāpēc, ka gan vecajai, gan jaunajai Valda Dombrovska valdībai ar mērķiem, funkcijām un uzdevumiem pakārtota publiskā sektora veidošanu veicas daudz sliktāk nekā ar iedzīvotāju reālās pirktspējas deldēšanu, palielinot nodokļus.
Taču premjers citus ministrus vēl vairāk gavēt pierunāt nespēj vai varbūt nemaz nevēlas. Nezinot, kā tikt ārā no strupceļa, rodas kārdinājums sapņot par pasaku varoni - reformu ministru -, kurš kolēģus pārliecinās par gavēņa nepieciešamību. To, ka kvalitatīvas pārmaiņas nepieciešamas gan labklājības, gan veselības, gan izglītības sistēmā, gan starptautiskie, gan vietējie eksperti teikuši jau sen. Tāpat kā ir izstrādāti, bet diemžēl līdz šim nav vērā ņemti dažādi ieteikumi un plāni, kā to labāk panākt. Reformu atlikšanai vienmēr ir atrasts nožēlojams attaisnojums: vairs nav laika.
Tādēļ naivi būtu iedomāties, ka to varēs kāds jauns valdības loceklis, ja jau premjers, kuram būtu jāvada reformas, nav spējīgs tās veikt, jo parlamenta vairākums tās acīmredzot nevēlas. Ja reiz gribētu, izveidotu tādu valdību, kas tās īstenotu viens divi - gluži kā vienas nakts budžeta pieņemšanu.
Bet ko tad darīt, lai veiktu pat radikālas, bet nākotnē pozitīvu efektu nesošas izmaiņas? Galu galā mēs neesam beļģi, kas vienā mierā var atļauties svinēt ilgākā bezvaldības laika perioda pasaules rekordu. Lai kāds parakstītos uz gavēni, viņš vai nu jāpiespiež, vai arī viņam nepieciešams kāds augstāks mērķis. Kur mums ņemt šādu ar pātagu vai burkānu motivējošu gavēņa lietu ministru?
Acīmredzot katram ir vai nu labāk, vai vispār jāsāk pildīt savus pienākumus. Ja vēlētājus (arī darba devēju un ņēmēju organizācijas) neapmierina valdības darbs, aktīvāk jāprasa deputātiem, par ko viņiem (kā valdības apstiprinātājiem) naudu maksā. Ja tautas kalpi nereaģē, tad jārosina Saeimas atlaišana. Ja parlamentārieši tomēr vēlas ekonomikas uzplaukumu, tad tiem vai nu jāpanāk, lai esošā valdība to veicina, vai jāmeklē jauna. Savukārt, ja pilsoņi un tautas kalpi negrib sevi apgrūtināt ar šādām lietām, jāturpina sapņot par gavēņa lietu (reformu) ministru.