Grozījumu atbalstītāji uzsver, ka neviena Eiropas valsts nefinansē pilsoņu iniciētu parakstu vākšanu, turklāt tautas likumdošanas iniciatīva nacionālā līmenī ir salīdzinošs retums. Savukārt oponenti viņiem met pretī, ka atšķirībā no Latvijas Eiropa saviem pilsoņiem uzticas vairāk un neprasa parakstu notariālu apliecinājumu, kas arī ir viens no galvenajiem izmaksu veidotājiem.
Kā uz Latvijas demokrātiju varētu atsaukties iecerētā pilsoņu likumdošanas iniciatīvas kārtība, var pateikt tikai Satversmes tiesa. Tomēr skaidrs, ka pašreizējai Latvijas kārtībai, izņemot otru "referendumu lielvalsti" Šveici, Eiropas valstu vidū līdzinieku nav.
Bez valsts finansējuma
Zvērināta advokāte, Latvijas Universitātes zinātniskā grāda pretendente Inese Nikuļceva, kura sava promocijas darba ietvaros pētījusi Eiropas valstu pilsoņu likumdošanas iniciatīvas kārtības, norāda, ka nacionālā līmenī tāda pastāv Šveicē, Spānijā, Austrijā, Polijā, Lietuvā, Rumānijā, Slovēnijā. Viņa uzsver, ka nav izpētījusi pilnībā visas Eiropas valstis, tomēr nacionāla līmeņa likumdošanas iniciatīva nav plaši izplatīta. Tiesa, daudzviet pilsoņiem ir iespēja rosināt likumdošanas izmaiņas reģionālā un vietējā līmenī, visvairāk tas izplatīts Vācijas zemēs.
Savukārt būtiskākā atšķirība, kas Latviju izceļ arī to valstu vidū, kur pilsoņu likumdošanas iniciatīva iespējama, ir valsts finansējums parakstu vākšanai. Patlaban Latvijas Republikas Satversmes 78. pantā noteiktais, ka "ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju [aptuveni 150 000 pilsoņu] ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai", tiek īstenots divos posmos ar valsts finansējuma palīdzību pēdējā no tiem.
Proti, piemēram, ceļš uz pēdējo referendumu par krievu kā otro valsts valodu bija šāds - pirmo parakstu vākšanas posmu par Satversmes grozījumiem, kurā atbilstoši likumam Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu vajadzēja savākt 10 000 vēlētāju parakstu, organizēja biedrības Dzimtā valoda līderis Vladimirs Lindermans. Viņš pauda, ka aptuveni 15 000 latu savākto parakstu notariālai apstiprināšanai biedrība ieguva no biedra naudām un ziedojumiem. Pēcāk apstiprinātie paraksti tika iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK), lai tā varētu sākt otro, nu jau valsts finansēto vākšanas posmu, kurā bija nepieciešams apkopot aptuveni 140 000 parakstu, kas izmaksāja nedaudz zem 500 000 latu. Pēc šī posma noslēgšanās Satversmes grozījumu likumprojekts tika iesniegts Saeimā, kura to noraidīja. Tādēļ atbilstoši Satversmei to nodeva tautas nobalsošanai jeb referendumam, kas, noslēdzoties bez izmaiņām likumdošanā, valstij izmaksāja 1,7 miljonus latu. "Sanāk tā, ka sākumā šo procedūru ierosināt ir ļoti viegli, bet beigās ir tā, ka rezultātu nav, jo nav iespējams sasniegt šo augsto kvorumu referendumā," saka I. Nikuļceva. Tāds ir arī Saeimas vairākuma arguments - mazākums par valsts līdzekļiem nedrīkst diktēt vairākuma dienas kārtību.
Citās valstīs divi parakstu vākšanas posmi, no kuriem vienu finansē valsts, vairs nepastāv. "Tāda sistēma kā Latvijā agrāk (20. gados) bija arī citās Eiropas valstīs. Mūsdienu Eiropā visās valstīs ir tā, ka nepieciešamo parakstu skaitu savāc paši vēlētāji vai, precīzāk runājot, izveidota iniciatīvas grupa," stāsta I. Nikuļceva. Tādēļ Latvijas sistēmu var uzskatīt par novecojušu. Tiesa, vienīgais izņēmums ir Spānija - ja iniciētās likumdošanas izmaiņas tiek pieņemtas, ierosinātājiem valsts pēc tam atlīdzina nepieciešamo 500 000 parakstu apkopošanas un informācijas izplatīšanas izmaksas. Savukārt tās valstis, kurās divu posmu parakstu vākšana tomēr pastāv, piemēram, Poliju, Latvijai nevar pielīdzināt, jo otro posmu tajās nefinansē valsts.
Citviet slieksnis zemāks
To, ka nekur citur Eiropā parakstu vākšanas otrais posms nav vienmēr valsts finansēts, bieži uzsver Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne (Vienotība). "Latvija nav salīdzināma ar citām valstīm, jo citas valstis pietiekami uzticas saviem pilsoņiem, lai neprasītu katru parakstu apliecināt, kas arī ir tas elements, kas visvairāk sadārdzina un apgrūtina parakstu vākšanu," viņai iebilst Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Iveta Kažoka. Savukārt I. Čepāne pauž, ka valstīs, kur parakstus nav nepieciešams notariāli apliecināt, piemēram, Šveicē, ir citāda vēsture un līdz ar to arī mazāks viltošanas risks. Savukārt nepieciešamais parakstu skaits izmaiņu ierosināšanai, viena desmitā daļa vēlētāju, ir noteikts Satversmē. Saeimā apstiprinātie grozījumi paredz izmaiņas kārtībā, kā šī desmitā daļa tiek savākta. "Ja mēs vēlamies šo slieksni, tad ir jārunā par Satversmes grozījumiem," saka deputāte.
Lielākajā daļā Eiropas valstu nepieciešamais parakstu skaits likumdošanas izmaiņu ierosināšanai ir aptuveni 3% no visiem vēlētājiem. "10 procenti ir diezgan augsts cipars, tomēr pieņemams. Ir atzīts, ka tas var darboties," par Latvijā noteikto slieksni saka I. Nikuļceva.
"Katra valsts ir unikāla, un tiesības uz referendumu nav demokrātisko valstu standarts. Šveice un Latvija ir referendumu lielvalstis. Bet, piemēram, tas, ka Francijā nav referendumu, nenozīmē, ka Francija ir mazāk demokrātiska," saka Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Jānis Pleps. Viņš uzskata, ka Eiropā arvien populārāks kļūst nesen arī Latvijā, pateicoties platformai Manabalss.lv, ieviestais iniciatīvas modelis, kad Saeimas uzmanību uz vēlamajām izmaiņām var vērst ar 10 000 elektroniski savāktu parakstu. Šobrīd tādā veidā vajadzīgais parakstu skaits ir apkopots trijām likumdošanas iniciatīvām, no kurām divas jau ir pieņemtas. Tomēr vislabākais risinājums, pēc J. Plepa domām, būtu tad, ja opozīcijas deputāti izmantotu savu iespēju vērsties Satversmes tiesā un lūgt pārbaudīt, vai Saeimas vairākuma atbalstītie grozījumi apdraud demokrātiju. Tomēr opozīcijas deputāti izvēlējušies citu ceļu. Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Saskaņas centrs (SC) otrdien savācis nepieciešamos 34 Saeimas deputātu parakstus, lai rosinātu tautas nobalsošanu par likuma grozījumiem saistībā ar referendumu kārtības maiņu.