Baumu attālumā no skolu reorganizācijas

Birokrātija izplešas, ja tai netiek likti šķēršļi.Arī tagad reforma notiek, kāpjot uz visiem līdz šim izmēģinātajiem grābekļiem. Vipsirms medijos parādījās ziņa, ka Izglītības un zinātnes ministrija Rīgas domei esot iesniegusi kādu reorganizējamo skolu sarakstu, ko Rīgas Dome savukārt solījusies pārskatīt. Kā divu skolas vecuma bērnu māte, labi es tajā brīdi nejutos un mierināju sevi ar domu, ka “manā” skolā klases ir nokomplektētas un varbūt tajā sarakstā “mēs” neesam.Tomēr nesen mūsu apkaimē sāka izplatīties baumas, ka “mūsu” sākumskola esot ierindota šajā sarakstā kā telpu ziņā nepiemērota skola. Patiesībā arī tas savā ziņā ir brīnums, ka savrupmāja prestižā Rīgas rajonā vēl ir palikusi bērnu rīcībā. Tiešā apkaimē citu skolu nav un skola kalpo arī kā apkaimes centrs. IZM gan turpat tuvumā savulaik piederēja plaša zemes teritorija, ko ministrija par santīmiem izīrēja vienam pazīstamam uzņēmējam sporta aktivitāšu attīstīšanai, bet sabiedrībai iejaucoties, privatizācijai teritoriju ministrija neatdeva, bet vienkārši no tās atteicās. Tas gan valstij netraucēja turpat blakus iepirkt zemi par 3 miljoniem latu administratīvo ēku būvniecībai. Skaidrs, ka uz jaunu skolu apkaimei nav ko cerēt, jo to vairs nav kur būvēt arī tajā gadījumā, kad laiki kļūs labāki. Līdzīgu stāstu varētu uzrakstīt vēl par kādu duci skolu, tāpēc konkrētā vieta nav svarīga. Sāpīgākais šajā situācijā ir absolūta neskaidrība un nerēķināšanās ar apkaimes iedzīvotāju, bērnu vecāku un skolotāju viedokli. Nav skaidri kritēriji, saskaņā ar kuriem slepenie saraksti sastādīti. Sākumskoliņa, kuru es pazīstu un kurā esmu darbojusies vecāku padomē, piedāvā kvalitatīvu mācību programmu ar uzsvaru uz vides izzināšanu un zaļu dzīvesveidu, lepojas ar nozīmīgiem skolēnu sasniegumiem, piešķirto zaļo karogu un valsts institūciju godarakstiem. Arī skolēnu skaita kritums nākotnē nedraud, jo turpat blakus paredzēta intensīva apbūve, kas skoloties gribētāju skaitu palielinās. Tuvākā lielā skola atrodas vairāku kilometru attālumā un nespējot nokomplektēt klases. Arī šī skola esot tuvu slepenajam sarakstam, jo ceļu būves plānu dēl tās apkaimē trokšņa un gaisa piesārņojuma līmenis pārsniegs normu.Iespējams, ka pašvaldības rīcība, iekļaujot skolu reorganizējamo sarakstā, ir loģiska. Taču vispirms gribētos dzirdēt un diskutēt par kritērijiem. Atklāti vienojoties par vērtēšanas sistēmu, nevajadzēs slēpt sarakstus un visiem būs skaidras katras skolas nākotnes izredzes. Šajos kritērijos jāiekļauj skolas īstenojamo programmu kvalitāte, jārespektē vecāku un bērnu vēlme šīs programmas apgūt viņiem pieņemamā vidē. Mazo skolu priekšrocība slēpjas ne tikai jaunākajiem bērniem psiholoģiski komfortablā vidē, bet arī lielākās vecāku līdzdalības iespējās. Ja tas valstij vai pašvaldībai prasa papildus izdevumus, vecākiem jāļauj lemt par līdzfinansējumu. Dzirdēju arī par gadījumu, kur vecāki plāno kopš septembra samest naudiņu, lai kompensētu 70% pensijas zaudējumu savu bērnu skolotājai. Citādi ar savu un kopjamas radinieces invaliditātes pensiju viņa vienkārši nespētu izdzīvot. Tādējādi bērniem tiktu aiztaupīts ar pedagogu maiņu saistīts stress un saglabāta mācību kvalitāte.Nedēļas nogalē esmu saņēmusi vairākus satrauktus zvanus, kur vecākus uztrauc ne tikai vienas konkrētas skolas likvidācija, bet veids, kā valsts un pašvaldība izlieto mūsu naudu. Tās ir mūsu bērnu skolas un tā ir mūsu finansēta sistēma, tāpēc gribētos elementāru cieņu un paskaidrojumu pirms galīgās lēmuma pieņemšanas. Arguments, ka valstij nav naudas vai atbildības novelšana no valsts uz pašvaldību un atpakaļ, šajā situācijā ir aizvainojošs. Baumo, ka Rīgas domē skolu jautājumu skatīšot jau otrdien. Tāpat baumo, ka viss jau esot izlemts. Dāmas un kungi, beidzot ir jāsaprot, ka caurumam budžetā ir vistiešākais sakars ar sabiedrības turēšanu baumu attālumā no lēmumu pieņemšanas vietas. Ja rīcību nav iespējams loģiski pamatot, tad tā ir apšaubāma un mūsu ekomiskajā situācijā nepieļaujama. Mēs vienkārši nedrīkstam kļūdieties vēlreiz.