Bez amatnieka titula
«1992. gadā zvanīja no Rīgas. «Hallo, šeit no Amatniecības kameras. Jums būs jābrauc uz eksāmenu,» man saka vada galā. Es atjautāju: «Eksaminēt vai eksaminēties?» Atbildes vietā nolikta klausule. Tā nu es līdz šai dienai neesmu uzzinājis, ko viņi īsti gribēja,» lasāms kādā vecā intervijā ar Aivaru Salavu.
Latvijā atzīta amatnieka titula nav arī viņa skolniekam, Dienas starta dalībniekam Aivaram Tomiņam, kurš amatu pie nu jau 82 gadus vecā meistara sāka apgūt pirms pieciem gadiem. «Par meistaru uzreiz jau neviens nekļūst. Sākumā jākļūst par mācekli, tad jāliek zeļļa eksāmens, tad, pēc nostrādātiem gadiem, var likt meistara eksāmenu.» Vietējie tituli Aivaru pārlieku neinteresē: «Latvijas vietējā klaviermeistaru cunfte nav starptautiski atzīta, un, ja es arī likšu eksāmenus, tad centīšos iegūt starptautisku sertifikātu. Turklāt šādi eksāmeni ir dārgs prieks, cena ir mērāma tūkstošos. Vislētāk to ir darīt Krievijā, kas arī ir Euro Piano biedre, vai Igaunijā. Latvija šajā organizācijā neietilpst.» Aivars arī nezina, vai kāds no Latvijā atzītajiem meistariem ņem mācekļus: «Godīgi sakot, es pat neesmu interesējies, nav jau arī tā, ka būtu laiks ar to šobrīd nodarboties.» Viņš stāsta, ka mācības turpina joprojām: «Jā, zvanu, jautāju, ja ir kādas neskaidrības, braucu ciemos. Šobrīd Kuldīgas Mūzikas skolā liekam stīgas flīģelim, ko pirms trim gadiem meistars sāka remontēt, bet veselības dēļ nevarēja pabeigt, arī te sanāk daudz konsultēties.»
Attiecībā uz jaunām zinībām biznesa jomā - Aivars stāsta, ka ļoti noderīgi bijuši Hipotēku bankas biznesa sācēju kursi: «Tādi bija jāapmeklē, saņemot kredītu uzņēmējdarbības sākšanai. Ziniet, man ir vairākas augstākās izglītības, maģistrantūra, tomēr varu pateikt, ka šie kursi bija izcili. Tie tiešām man daudz sniedza gan attiecībā uz grāmatvedības jautājumiem, gan arī biznesa procesiem kā tādiem.»