Darba dienas viducī sarunātā intervija ar mākslinieci lāgā nevedas. Izstādi apskatīt nāk Ievas draugi un vienkārši garāmgājēji. Priecīgas tikšanās, sarunas. Visus sajūsmina Ievas un viņas vīra, žurnālu mākslinieka un redaktora Arņa Martinelli «uz pilsētu» atvestais baltais Šveices aitu suns Tuta, kas kārtīgi priecājas – tik daudz cilvēku vienuviet, katru dienu tā negadās! Nu tikai bučoties, nu tikai mīļoties! Fotografēšanās Tutai gan pagalam nepatīk. Vēl pat ne gadu vecās sunītes straujajam raksturam kaut minūti sastingt mierā ir pilnīgi neiedomājami. Savā labdabībā sunīte gatava līdz mirdzumam nolaizīt un sabučot mūs visus.
Kā gan citādi
Pēc sarunas mājās pārnākusi, šķirstu mākslinieces uzdāvināto draiski ilustrēto bērnu grāmatiņu Pirmā svītriņa. Dzejoļa autors ir Arvīds Grigulis, bet grāmatiņu (izdevniecība Liels un mazs) 2014. gadā ilustrējusi Ieva. Šis izdevums ir vesela dramaturģija, katra svītriņa jeb līnija iziet savu ceļu, satiekoties ar dažādiem dzīvniekiem. Suņi, gotiņas, kaķi – lakoniskas līnijas, bērnišķīgi mīļi zīmējumi, bezgala naivi un sirsnīgi tēli. Tādus vai katrs mēģinājis zīmēt bērnībā, bet daži tos zīmē visu dzīvi, jo turas ļoti tuvu dabai un visam dzīvajam. Viņu pulkam pieder arī Ieva Maurīte.
Neklātienē ar Ievu iepazinos pasen Ventspilī Ostas ielas promenādē, noglaudot galvu viņas radītajai Jūras govij. Tā šķita tikko no jūras izkāpusi, mīļa un simpātiska. Grāmatiņā Pirmā svītriņa ir veselas trīs gotiņas. Tās un citi dzīvnieciņi un putniņi skatāmi arī Ievas brīnišķīgi ilustrētajā izdevniecības Zvaigzne ABC izdotajā grāmatā Imanta Ziedoņa Krāsainas pasakas. Ievas būtība atbilst viņas radītajiem tēliem. Māksliniece ir sievišķīga, smaidīga un gaiša: "Tā jau jābūt, kā gan citādi?"
Ieva ir pilsētas meitene. Viņas vecāki māksliniece Dace Pētersone un tētis vēsturnieks Jānis Maurītis dzīvo Jūrmalā, Vaivaros, tāpēc Ieva un Arnis vismaz pusi nedēļas ir projām no Rīgas. Mākslinieku laimes zeme ir lauku mājas Kurzemē, Sīkragā.
Bez dabas un dzīvniekiem Ieva nav iedomājama: "Tādu uzticības pilnu mīlestību, kāda pastāv starp suni un cilvēku, reāli grūti pat iedomāties. Tuta mums ir jau trešais suns. Pirmā bija vācu aitu šķirnes sune Tuka, otrā bija ņiprā un priecīgā Puka." Mazliet jancīgos vārdus Ieva suņiem ielika, iespaidojoties no sirdij tuvās somu rakstnieces Tūves Jānsones darbu varoņiem.
Par Tutu, kura tagad ir daļa no mākslinieces ģimenes, ir īpašs stāsts. Viņas priekšgājēja Puka laimīgi nodzīvoja desmit gadus, bet pagājušajā rudenī "pēkšņi jutām, ka viņai ir slikti, un steidzami aizvedām uz LU veterināro klīniku Jelgavā. Cerējām, ka Puka tiks cauri ar klizmu, bet atbraucām mājās tikai ar suņa kakla siksniņu rokās – audzējs nemanāmi bija izdarījis savu darbu. Tas bija milzīgs šoks".
Lai remdētu izmisumu, Ieva un Arnis sāka meklēt jaunu suni. "Sapratām, ka citādi netiksim pāri notikušajam. Un – kas meklē, tas atrod! Tuta piedzimusi zirgaudzētavā Ādažos. Kucentiņš izskatījās tik līdzīgs Pukai, ka likās – tas ir tas pats suns, tikai jaunā ķermenī. Mēs aizbraucām apskatīties un lūgt tolaik jau divus mēnešus veco kucēnu vēl paturēt dzimtajā vietā pie mammas, jo tieši tolaik es gatavojos uz ilgāku laiku aizbraukt uz ārzemēm. Saimniece piekrita, bet beigās tomēr pierunāja mūs sunīti ņemt līdzi tūlīt, jo apkārt bija zirgi, bet kucēni jau sākuši rāpot viņiem pie kājām – ka nenosper. Tā mēs atbraucām mājās ar Tutu."
Tutas aušības un asos zobus burtiski uz savas ādas visvairāk izbaudīja Ievas mamma Dace, kas pirmajā laikā suņa bērnu audzināja. Tuta ir ļoti komunikabla un draudzīga pilnīgi pret visiem. Ievas mamma mēdzot teikt – ja pie vārtiem pienāks laupītājs, arī to Tuta sirsnīgi sveiks un ļoti priecāsies.
Paliekošas vērtības
Tutai patīk dzīvot Sīkragā un Vaivaros. Lībiešu krasta Sīkrags ir laimes zeme visai ģimenei: "Mums šķiet, ka tur ir mūžīgā vasara. Tad visa ģimene ir kopā, vistuvāk dabai, dzīvniekiem, saulrietiem jūrā, mākoņu un vēju spēlēm. Redzētā pēdas ir neizdzēšamas. Ziemā Jūrmalā pa žogiem skraida vāveres, vecāki baro milzum daudz zīlīšu, sīļu un citu putnu. Sīkragā vienīgais no lielajiem dzīvniekiem ir palicis zirdziņš Karalis, viņš izdaiļo apkārtni. Kaimiņiem agrāk bija govs, kas domāja, ka ir zirgs, jo vienmēr ganījās kopā ar zirgu, bet zirgs domāja, ka ir govs. Abi stāvēja ar galvām kopā. Kad kaimiņu iepriekšējais zirgs Zvaigznīte aizgāja vilkt laivas no jūras, govs ne ēda, ne dzēra, stāvēja un bļāva. Vakaros ar suni gājām pēc piena, aprunājāmies ar saimnieci, noskatījāmies saulrietu jūrā un nācām mājās. Taču tas bija sen. Tagad Sīkragā govju vairs nav, par to ļoti žēl. Palikušas tikai labās sajūtas."
Govis ir daudzos Ievas darbos. Ar ko tās īpašas? "Es zīmēju to, kas man svarīgs. Atšķirīgas ir tikai noskaņas un apstākļu sakritības. Govs ir kā vispārinājums, kā dabas simbols, piena devēja. Es ceru, ka suns un govs ir paliekošas vērtības. Dzīva saskare ar dabu, manuprāt, ir tas, bez kā pilnvērtīga cilvēka dzīve nav iedomājama. Patiesībā zīmēju tikai to, ko mīlu un uzskatu par vērtīgu."