Izstāde Liepājas muzejā tapusi sadarbībā ar Mākslas muzeju Zuzeum un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM). Tajā eksponēti 45 izcilu latviešu mākslinieku darbi no Mākslas muzeja Zuzeum un pieci mākslas darbi no LNMM krājuma. Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Dace Lamberga, scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte.

Anatolijs Borodkins (1947) ir plaši atpazīstams keramiķis, kas jau vairākas desmitgades darbojas Latvijas profesionālajā keramikā. Viņa profesionālā identitāte aptver vairākas jomas – glezniecību, tēlniecību, arhitektūru un interjera dizainu.

Izstāde tapusi 2020. gadā Starptautiskā augu veselības gada pasākumu ietvaros. Izstādē apskatāmas meža entomologa Dr. biol. Agņa Šmita fotogrāfijas, kurās redzami skaisti, bet augiem bīstami kukaiņi tuvplānā. Izstādes apmeklētājiem būs iespēja detalizēti iepazīties ar informāciju par augiem sevišķi bīstamajiem karantīnas organismiem, kas sastopami Latvijā un pasaulē.

Izstādē eksponētie darbi radīti, reflektējot par notikumiem Latvijas kultūrtelpā. Tajos izmantoti dažādi papīrmateriāli, dabas elementi un šķiedras, kā arī demonstrētas apgūtās grāmatsiešanas prasmes.

Būs skatāma Ginta Gabrāna personālizstāde Algoritmu kopienas un Andra Brežes pesonālizstāde Aploks. Šīs divas ekspozīcijas, lai arī formāli izteikti atšķirīgas, vieno izejas punkts – vēlme runāt par konkrēto mirkli vizuāli iespaidīgā un poētiskā formātā, atklājot emocionālo un intelektuālo piesātinājumu. Tās piedāvā iespēju iepazīt mākslinieku radošo darbību un domāšanas veidu ilgtermiņā.

Izstādē iekļauti latviešu gleznotāju darbi, kas tapuši laika posmā no 1946. līdz 1978. gadam, atspoguļojot padomju okupācijas perioda mākslu, kas veido mītu par vispārēju laimi un sociālo labklājību.

Būs skatāma laikmetīgās mākslas izstāde Neiespējamās tagadnes rēgi, kas pievērsīsies ekoloģiski traumētai videi un tās mijiedarbībai ar cilvēku. Izstādi rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) sadarbībā ar MVM, piedaloties māksliniecēm no Baltijas valstīm.

Izstādes centrā ir lelles tēls, kas atvasināts no rūpnieciski ražotas rotaļu lelles. Tā ir līdzīga cilvēkam. «L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,» saka mākslinieks Jānis Mitrēvics. Lelles tēls izpaudīsies gan gleznās, kas ir tipisks Jāņa Mitrēvica izteiksmes veids, gan porcelāna skulptūrās, kas viņa izstādē būs pirmoreiz. Visu ekspozīciju veido jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei L ELLE.

Izstādē būs skatāmi zīmējumi, tekstilijas, un fotogrāfijas, kuras radījusi mākslinieku ģimene – Terēze Marija Miltiņa, Agnese Rudzīte un Jānis Rudzītis no Liepājas.

Parīzes parki un dārzi, Dievmātes katedrāle, Panteons, Sēnas krastmala – izstādē būs aplūkojamas gan agrīnās Parīzes ainavas, gan darbi, kas tapuši pēdējos plenēros. «Gleznot Parīzē vienmēr ir laime. Tu satiecies ar Parīzes ainavu, un atliek vienīgi to uzgleznot», atzīst gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs. Viņa mākslā Parīze atklājas kā spilgta individuālā redzējuma pieturvietas. Lai gan mākslinieks Francijas galvaspilsētas ielās ar krāsu kasti strādājis periodiski vairāku gadu garumā, šī būs pirmā izstāde, kurā vienviet redzamas tikai Parīzes ainavas.

Pavasaris Japānas kultūrā apvieno dabas ritmu, cilvēka dzīves ciklu un estētisko pasaules uztveri vienotā, simboliski piesātinātā pieredzē. Tas iezīmē robežu starp veco un jauno gan dabā, gan cilvēka dzīvē un kļūst par būtisku sākuma punktu pārmaiņām.

Mūžīgais pavasaris ir vienojošais nosaukums visām Aigas Kalniņas personālizstādēm – kā simbolisks apliecinājums radošajam procesam, kas nepārtraukti atjaunojas, tieši tāpat kā daba ar katru jaunu pavasari un kā cilvēks savā iekšējā augšanā. Apakšvirsraksts Mīlestība pāri visam atklāj šīs, Aigas Kalniņas trešās nozīmīgākās personālizstādes, galveno vēstījumu: mīlestība ir spēks, kas vieno, virza un silda; mīlestība pret glezniecību, radošo procesu un dabu.

Izstāde pievēršas koda, algoritmu un operatīvās vizualitātes pieaugošajai lomai mūsdienu pārvaldības un komunikācijas praksēs, kur datu plūsmas tiecas pēc efektivitātes un izpratnes, tomēr neizbēgami rada kļūdas un nejaušības, kas ietekmē vidi, sabiedrību un individuālus likteņus.

Bailes parādās kā viegls dūriens apziņas dziļumā, taču tās strauji uzpeld virspusē, pārvēršoties spēcīgā impulsā. Bailes pieņemas spēkā un ikreiz draud pārraut tavu, jau tā sašūpoto, realitāti – globālu lūzumu, nobīžu un izmežģījumu, anonīmu kontroles mehānismu un vecu, bet dzīvotspējīgu stereotipu pilnu. Bailes var paralizēt – izsviest tevi ārpus paša ķermeņa, pārvēršot mūs par vērotāju pašiem sev, kas izdzīvo pirmatnējus instinktīvus impulsus: bēgt, izlikties mirušam vai sist pirmajam – jebko, lai tik neviens neredzētu, ka mēs patiesi baidāmies.

Melanholijas tēmai Eiropas mākslā ir gara vēsture. Melancholia (tulkojumā no grieķu valodas melnā žults) senatnē tika uzskatīta ne tikai par īpatnību, kas piemīt vienam no temperamentu tipiem, bet arī par kaiti, kas negatīvi ietekmē cilvēka domas un psihi. Renesanse mainīja domātāju un mākslinieku attieksmi pret melanholiju, to sāka vērtēt kā ģēnija, domātāja, zinātnieka pazīmi. Filozofs Marsīlio Fičīno devis šim melanholijas paveidam nosaukumu Melancholia imaginativa.