Tu biji viens no tiem, kurš apšaubīja Andra Kulberga (AS) valdības izveidi pat brīdī, kad tā jau bija pie apvāršņa redzama. Kādi tev iespaidi no jaunās valdības pirmās nedēļas, un vai piekrīti, ka šī Apvienotajam sarakstam (AS) vairāk ir iespēja nekā izaicinājums?
Man ir sajūta, ka Kulbergu neviens neasociē ar Apvienoto sarakstu (AS). Bet daudz vairāk par Kulbergu mani interesē, vai bijusī premjerministre Evika Siliņa politisko karjeru turpinās kā Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre.
Ja tā padomā, tiešām pirmā doma, izdzirdot AS, ir drīzāk trīs apvienības jaunie ministri – Smiltēns, Tavars un Kučinskis –, nevis premjers. Tu domā, pat ja Kulbergs iesēdīsies sabiedrības apziņā ar plusa zīmi, oktobrī tas neliks izvēlēties nobalsot par AS?
Bet patiesībā mums ir daudz vairāk jādomā nevis par to, kas notiks ar Jauno Vienotību (JV), Apvienoto sarakstu, Andri Kulbergu vai Eviku Siliņu, bet par to, vai tā struktūra, kādā mēs pārvaldām valsti, ir pareiza. Ņemot vērā, ka tā valsts pārvaldes sistēma izskatās neefektīva, domāt kategorijās, kas notiks ar kādu partiju vai politiķi, neko nemaina.
Kulbergs nezina, kas ir valsts pārvalde, – viņš domā, ja uzdos [jaunajam iekšlietu ministram Jānim] Dombravam atrisināt imigrācijas jautājumu, [ārlietu ministrei Baibai] Bražei atrisināt sankciju jautājumu, ja viņš vadīs sešas, četras, divas vai trīs Ministru kabineta sēdes nedēļā vienas vietā, tad būs izdarīts lielisks darbs. Viņš vienkārši nesaprot valsts pārvaldi. Tā ir tā problēma – un ļoti, ļoti liela. Jo var sasaukt, teiksim, 28 sapulces, bet tas neko neatrisina, ja tās sapulces nav sagatavotas. Piemēram, tas, ko es redzēju pirmajā valdības sēdē, mani nedaudz šokēja – sēde ilga kādas divas ar pusi stundas, un pusstundu tika izskatīts informatīvais ziņojums par to, kā regulēs brīvprātīgo darbu. Un Kulbergs uzstājās – kā tā, kāpēc tikai nevalstiskās organizācijas var piesaistīt brīvprātīgos, kāpēc privātie arī nevar?! Beidzās tas viss ar to, ka labklājības ministrs [Reinis Uzulnieks] iespraucās, ka vispār jau tas ir tikai informatīvais ziņojums, par kuru valdībai vispār nekas nav jālemj, vienkārši jāuzklausa.
Tu nepieļauj, ka Kulbergs vienkārši taisa šovu?
Nē, Kulbergs netaisa šovu, viņš vienkārši nepārzina, kā valsts pārvalde strādā.
Nu, labi, taisa šovu, to apzinādamies vai neapzinādamies, bet varbūt daļai īpaši uzkacinātās sabiedrības tieši šo tagad vajag, lai to ventili pagrieztu un tvaiku nedaudz nolaistu? Pietiekami daudziem ir noriebusies aizgājusī valdība, tas ir padziļinājis slaveno neuzticēšanās plaisu starp varu un sabiedrību, daudziem Kulberga stils ir kā svaiga gaisa malks, kas varbūt pie veiksmes vēl arī to uzticēšanos vairos, kas nemaz nav slikti šobrīd.
Tad, kad atkāpās [Krišjānis] Kariņš un tapa Siliņas valdība, es skatījos sociālos tīklus, un daudzi teica: "Beidzot Kariņš ir prom, Siliņa – forši, sieviete, viņa visu izdarīs!" Mums vienmēr ir cerība, ka nākamais kaut ko izdarīs tāpēc, ka viņš ir nākamais. Tas pats ir arī ar Kulbergu. Bet Kulberga pēdējā ideja, ka visiem latviešiem ir jābrauc šovasar tūrismā uz Latgali, tāpēc, ka Latgales tūrisma biznesam ir nedienas, jo visi baidās no droniem, ir katastrofa.
Bet vai nav sirsnīgi? Palīdzēt latgaliešiem, apceļot dzimto zemi. Citam premjeram sēdētu sabiedrisko attiecību komanda, galvas saķērusi, un domātu – nu, ko lai tādu cilvēcīgu izdomā, ko premjers varētu pateikt? Un vēl tā, lai parādītu viņu par riktīgu veci, ģimenes cilvēku, sasietu to visu kopā ar ekonomiku un vēl Latgali. Bet te, es nezinu, bet es stipri pieļauju, ka Kulbergs pat nezināja, ko pateiks, pirms sāka runāt.
Tas ir vairāk nekā stulbi. Es atvainojos, es ar savu bērnu nebraukšu atpūsties uz Latgali, ņemot vērā, ka valsts nav nodrošinājusi man drošību. Es netaisos riskēt Kulberga un Latgales tūrisma dēļ ar sava bērna dzīvību, nekādā mērā. Draugi mīļie, nodrošiniet man drošību, un es braukšu uz pierobežu, tāpat kā es to esmu kādreiz darījis. Tāpēc, ka toreiz tur bija droši, bet tagad – nevienā brīdī. Lai es savu bērnu sūtītu uz vasaras nometni Latgalē, atbalstot tūrismu, kad tur droni lido un jūs nespējat nodrošināt drošību? Nekad un nevienā brīdī! Tas ir absolūti bezatbildīgs Kulberga aicinājums. Un vispār man nepatīk premjeri, kuri runā, pirms domā.
Es citu ko gribēju teikt, ka viņš atstāj nesamākslotu iespaidu. Vismaz man subjektīvi, kad viņš bija spicais opozicionārs Saeimā, viņš šķita samākslotāks nekā tagad, kad staigā pa Ministru kabinetu, filmēdams tās ikvakara atskaites.
Jā, bet es tur neredzu pievienoto vērtību. Zini, ko es tur neredzu? Es neredzu vizionāru.
Hmm, jā. Ja tā padomā, tavs piemērs no valdības sēdes ar laika notērēšanu par patiesībā nebūtisku informatīvo ziņojumu man atsauca atmiņā Kariņa valdību, kurai kovida laikā tika pārmesta ieslīgšana detaļās.
Tieši tā! Nav vizionārisma. Ir stāsti par to, ko var un ko nevar. Viņa iznāciens par to, ka esot kaut kādi 785 nepadarītie darbi, kas viņam uzlikti uz galda pirmajā sēdē. Kuru tas interesē? Protams, vienmēr tiek pārmantoti nepabeigti darbi. Nu tad pabeidz tos! Tā ir valsts pārvaldes sistēmas nesaprašana kā tāda. Viņš tiešām nesaprot, viņš domā, ka var pieņemt tādu un tādu lēmumu un viss notiks.
Nu, labi, bet varbūt, kā jau es teicu, šis ir tāds posms sabiedrības uzticēšanās atgūšanai un nav pats sliktākais, ka Kulbergs tur demonstratīvi velk ārā no atvilktnēm veco valdību atstātas noputējušas mapes? Jo, kad tu saki "viņš nesaprot, kā valsts pārvalde strādā", man acu priekšā ir tā tradīcija, ka tikko Saeima nobalso par jauno valdību, tā to ar rožu klēpi sagaida Valsts kancelejas direktors un aizved uz valdības māju, ierāda, "kā sistēma strādā".
Tas ir premjers, kurš teica, ka vajag pārtraukt jebkādus tirdzniecības sakarus ar Krieviju, un tagad viņš saka, jā, vajag jau, bet farmācijā mēs to nevaram pārtraukt, tāpēc ka tur ir sarežģīti utt. Man nav atbildes uz šo. Tas ir tas gadījums, kad cilvēks negaidīti nonāk amatā, ko nemaz nav gaidījis, un tagad nesaprot, ko tur darīt. Līdz tam viņam likās, ka "mēs tur tūliņ visu atrisināsim", un izrādās, ka tas viss nemaz nav tik vienkārši. Un tā notiek. Es atceros gan Einaru Repši, gan sevi tajos laikos, un mums arī bija lietas, par kurām mēs pirms tam domājām, ka tās taču ir tik viegli atrisināt. Izrādījās, ka tas nav vienkārši, ka tas ir sarežģīti. Un šim cilvēkam, es domāju – Kulbergam, nākamajos mēnešos vēl būs daudz pārsteigumu.
Tu saki "negribēja, necerēja, nezināja", bet Kulbergs pat ļoti gribēja kļūt par premjeru, un izskatās, ka viņam patīk jaunā loma.
Dažkārt der teiciens "baidies no savām vēlmēm".
Varbūt pie vainas tie Kulberga polittehnologi, kuri, viņu gatavojot premjera lomai, ir sagatavojuši ļoti darbspējīgu, es ceru, ne mūžīgu opozicionāru?
Pirmkārt, es nedomāju, ka viņam bija pārāk daudz tehnologu kā tādi, un tie, kas bija, tie nebija pārāk gudri. Paklausies, ko viņš saka! Pamatā tās ir divas lietas. Pirmkārt, "ir īss laiks, un mēs neko nepaspēsim". Un otrs, ko viņš visu laiku atkārto, ir "es šodien tikos personiski ar kaut ko". Viņš, saka: "Man bija personiska saruna ar [Eiropas Komisijas prezidenti] Urzulu fon der Leienu, es tikos ar valsts kontrolieri [Edgaru Korčaginu]." Es nezinu, kā tev, bet man ir pilnīgi vienalga, ar ko viņš ir ticies vai runājis. Viņš ir pastāvīgā kaifā no tā, ka kāds ar viņu tiekas viens pret vienu.
Es saprotu, ko tu gribi teikt. Bet to var traktēt gan ar skeptisku pieskaņu, ka viens no zemākas līgas nokļuvis augstākajā un izbauda statusa pārmaiņas. Bet tikpat labi to var traktēt kā Kulberga stilu, ka viņam ir svarīgi sabiedrībai apliecināt, ka viņš pats personiski visu kontrolē, nepaļaujas uz padoto vai citu amatpersonu atstāstiem.
Nu es to traktēju tā, ka cilvēks bija zema līmeņa uzņēmējs, opozicionārs, nejauši nokļuva deputātos un tagad ķer kaifu no tā, ka ir saticies ar kaut ko. Tāpēc, ka līdz šim, teiksim, pirms pāris gadiem, Kulbergam šādas tikšanās ar Korčaginu nebija iespējamas, ar fon der Leienu – vēl jo vairāk nē. Un viņš tagad no tā kaifo: "Mani pieņēma, ar mani runāja, man bija personiska tikšanās." Patiesībā no viņa ir liels troksnis, bet maz jēgas.
Ļoti skarbi. Bet tava attieksme pret Kulbergu arī prezumē, ka tu esi kritisks pret Valsts prezidenta izvēli. Viņš, tavuprāt, izvēlējās nepareizo premjera kandidātu?
Man nav atbildes, kādēļ prezidents vienas četru mēnešu tehniskās valdības vietā [kāda būtu, Evikai Siliņai turpinot strādāt līdz vēlēšanām arī pēc demisijas] izdomāja veidot citu tehnisko valdību. Tāpēc, ka abas šīs valdības ir tehniskas.
Kaut vai tādēļ, ka, pirmkārt, Siliņas valdība jau tā bija kritusi, otrkārt, tas ievieš vismaz divas korekcijas politiskajā izkārtojumā, raugoties uz nākamo Saeimu un 2027. gada prezidenta vēlēšanām. Pirmkārt, tiek dota vai netiek liegta iespēja Apvienotajam sarakstam pirms vēlēšanām gūt priekšrocības, startējot kā premjera partijai. Otrkārt, neļaujot Evikai Siliņai agonēt, tiek dota iespēja Jaunajai Vienotībai vismaz pamēģināt restartēties, izvirzot jaunu premjera kandidātu, faktiski – līderi, ar ko tā ies uz vēlēšanām.
Es nezinu, kāda bija Rinkēviča doma, nominējot Kulbergu par premjeru, jo, kā jau es teicu, vienas četru mēnešu tehniskās valdības vietā mēs ieguvām citu īslaicīgu tehnisko valdību. Bet, kas mani vēl izbrīna, ir tas, ka Rinkēvičs savā kādreizējā amatā [Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra] akceptēja Airi Rikveili, kurš vēl nupat bija premjeres Siliņas padomnieks nacionālās drošības jautājumos. Es gribu paskatīties, ar ko tas beigsies, jo patlaban divi Siliņas biroja cilvēki vada Aizsardzības ministriju [otrs ir jaunais aizsardzības ministrs Raivis Melnis, kurš līdz tam neilgu laiku bija premjeres Siliņas padomnieks militārās sadarbības jautājumos, – red.]. Melnis vēl nesen bija pulkvedis, bet Rikveilis lielāko daļu savas karjeras bija saistīts ar Aizsardzības ministrijas sabiedriskajām attiecībām. Mēs esam radījuši sistēmu, kur [nu jau atvaļinātais] pulkvedis vada ģenerāļus un sabiedrisko attiecību speciālists vada ministriju: man tas neliekas ne loģiski, ne labai valsts pārvaldībai atbilstoši. Var jau būt, ka viss būs labi, es tā ceru. Konteksts ir tāds, ka Aizsardzības ministrijas budžets ir fantastisks, pie kam viņš ir maz kontrolējams, jo ne es, ne tu objektīvi neizvērtēsim, kurš drons ir pērkams, kurš drons nav pērkams, kāda inovācijas sistēma ir vai nav atbalstāma. Kādreiz Satiksmes ministrija bija visiekārojamākā, jo tur bija nauda, pašreizējā brīdī tāda ir Aizsardzības ministrija. Un tagad mani, kā jau teicu, interesē Evikas Siliņas nākotne – vai tomēr ir iespējams, ka viņa kļūs par Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāri.