Pēc gadiem ilgas informācijas dozēšanas 2026. gada sākumā ASV Tieslietu departamenta (ministrijas) publiskoto Epstīna lietas materiālu apjoms sasniedza kulmināciju – pēdējā mēneša laikā tika atslepenoti aptuveni seši miljoni lappušu, kamēr iepriekš publiskoto dokumentu apjoms bija ap 100 tūkstošiem lappušu. Cits jautājums, ka nomācošs vairākums šo dokumentu acīmredzami nav uzskatāmi par kaut minimāli nozīmīgiem, bet bieži vien arī par ticamiem informācijas avotiem.
Jaunākie dokumenti, jāatgādina, sastāv no ASV Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) iekšējiem ziņojumiem, informācijas par Epstīna finanšu darījumiem, viņa elektroniskās sarakstes, ieskaitot to, ko var dēvēt par "zinātnisko saraksti", un anonīmu trauksmes cēlēju ziņojumiem. Tādu ir aptuveni miljons, un absolūts vairākums ir publiskots ar piebildi, ka informācija nav pārbaudāma, jo ar ziņotāju nav iespējams sazināties.
Paradokss ir, ka oficiālā un pārbaudāmā informācija jaunas ziņas nesatur, tikai apliecina to, kas bija zināms arī tāpat. ASV tiesībsargājošo iestāžu rīcībā gadu garumā bija informācija par Epstīna kriminālajām darbībām, taču tā tika ignorēta gan viņa augstā sociālā statusa, gan, domājams, arī Epstīna ietekmīgo draugu un paziņu dēļ. Tomēr tā vietā, lai noskaidrotu, kurš šīs ziņas ignorēja un kādēļ, galvenā uzmanība ir pievērsta anonīmajiem ziņojumiem un "zinātniskajai sarakstei".
Pēdējā ir interesanta ar to, ka Epstīns apspriež iespējas piesaistīt finansējumu pētījumiem par atklāti fantastiskām lietām, tādām kā, piemēram, ceļojumi laikā. Kā rezultātā publika aizrautīgi apspriež absurdas detaļas, kamēr nopietni jautājumi, tādi kā pieminētais "kurš un kādēļ", kā arī par Epstīna finanšu mahinācijām un politisko ietekmi, paliek ēnā.
Anonīmo dokumentu jūra savukārt rada pilnīgu haosu un situāciju, kad kļūst neiespējami saprast liela skaita publisku personu reālās saiknes ar Epstīna mērogu, kā arī sniegt kādu objektīvu novērtējumu notikušajam. Raugoties pēc būtības, Epstīna lieta ASV iekšpolitisku iemeslu dēļ ir novesta līdz absurdam, kuram vairāk nav nekāda sakara nedz ar taisnīgumu, nedz ar tiesiskumu. Kamdēļ pat svarīgāks par pašu šo lietu ir kļuvis jautājums – kā vispār, it īpaši aiz ASV robežām, reaģēt uz notiekošo un vērtēt to?