Davosa un ekoloģiskā globalizācija

Šeit būtu vietā atcerēties, kas tad īsti ir Davosas forums. Lai kas arī tiktu apgalvots oficiāli, būtībā tas ir kopā sanākšanas pasākums nelielam skaitam ļoti bagātu un ļoti ietekmīgu ļaužu, savukārt foruma programma ir veltīta jautājumiem, kas šķiet svarīgi tā galvenajiem un patstāvīgajiem dalībniekiem. Var arī nešaubīties, ka Davosā tiek mēģināts noskaidrot, kā tieši tā vai cita problēma ietekmēs pieminēto ļoti bagāto un ietekmīgo ļaužu loku, vai arī apspriests, kādus jautājums aktualizēt savu interešu virzīšanai.

Kas atteicas uz problēmām, tad Davosā, piemēram, ļoti mīl parunāt par nevienlīdzību un nepieciešamību to mazināt. Tajā pašā laikā kaut kā neticas, ka saujiņa superbagātnieku lielā mērā pašu izraisīto nevienlīdzību uzskatītu par kādu milzīgu netaisnību. Nevienlīdzības nonākšanas uzmanības lokā galvenais iemesls ir fakts, ka aizvien pieaugošais sašutums par pastāvošo situāciju sāk apdraudēt jau pašu eliti, tās varu, iespējas un ekonomiskās intereses.

Jautājuma par klimata pārmaiņām aktualizēšana savukārt attiecas jau uz interešu virzīšanu, pie kam šajā gadījumā runa ir galvenokārt par tā dēvētajiem globālistiem. Otra globālo elitu daļa, kas pārstāv industriālo kapitālu un pamatā ir konservatīvas ievirzes, uz klimata pārmaiņām, zaļo enerģētiku un citām līdzīgām lietām raugās vai nu bez fanātisma, vai vispār ekoloģisko dienaskārtību uzskata par mākslīgi radītu un ekonomikai kaitīgu.

Vairākumam industriju ir nepieciešami iespaidīgi energoresursu apjomi, kurus alternatīvie risinājumi nodrošināt nespēj vienkāršu fizikas likumu dēļ. Tas absolūti nenozīmē, ka nevajadzētu cīnīties pret klimata pārmaiņām, vides piesārņošanu un citām līdzīgām problēmām, tomēr šai cīņai ir jābūt racionālai, nevis radikāli iracionālai.

Davosas foruma globālistu daļas ierosinājumiem ( faktiski – kārtējai ekoloģiskās globalizācijas programmai) ar racionālismu tikmēr ir maz kopīga, un ne tikai tāpēc, ka iniciatīvas līdzinās atklātai kaitniecībai pret konkurentiem elitu rindās. Iecere par globāliem un ļoti augstiem zaļiem standartiem arī ir drošs ceļš pretim nevienlīdzības palielināšanai. Vairākumam attīstības ekonomiku nav cita ceļa nabadzības mazināšanai kā fosilās enerģijas izmantošana. Un tā ir tikai viena no problēmām.

Nav nekādu šaubu, ka to visu zina arī ekoloģiskās globalizācijas aizstāvji, tomēr šīs zināšanas šajā gadījumā nav šķērslis. Pirmkārt, (droši vien nejauši) visi šie ļaudis ir ieguldījuši milzumu naudas zaļajos risinājumos un nevēlas to zaudēt, otrkārt – ir skaidrs, ka ultraliberālas politiskās globalizācijas nebūs, pie kam nekad un vispār. Ekoloģisko globalizāciju tās virzītāji attiecīgi uztver kā alternatīvu politiskajam projektam. Tāda, lūk, cīņa pret klimata pārmaiņām.