Pirmās dienas Antholcā
Latvijas biatlona izlase ir sadalījusies vairākos grupējumos. Sabule, Sanita Buliņa, Renārs Birkentāls un Edgars Mise kopā ar treneri Agnesi Cauni pēc iepriekšējā Pasaules kausa posma, kas notika Nove Mesto, uz piecām dienām devušies uz augstkalni Obertiliahā, Austrijā. “Izmantojām iespēju aklimatizēties zemākā un vieglākā augstkalnē. Četras dienas kārtīgi notrenējāmies, izmantojām tās lietderīgi, nevis vairāk ceļojot, kas būtu, ja dotos uz Latviju,” saka Sabule. Līdz ar to šie sportisti bija vieni no pirmajiem no Latvijas, kas 30. janvārī ieradās olimpiskajā ciematā.
“Šīs pirmās dienas ir laiks, kad atceros pēdējos pāris gadus, atmiņas, treniņus, kā esmu līdz šim nonākusi. Šis ir mierīgāks laiks, lai pasēdētu, padomātu un saprastu kur un kāpēc es atrodos. Ļoti patīkama un mierīga sajūta pēc labi padarīta darba. Tomēr zinu, ka liels darbs vēl ir priekšā,” dažas dienas pēc ierašanās Antholcas olimpiskajā ciematā teica Sabule. Šobrīd Latvijas biatlonisti jau ir sākuši treniņus olimpisko spēļu norises vietā.
Lai samazinātu izmaksas un pēc iespējas vairāk izmantotu jau esošos sporta infrastruktūras objektus, šīs olimpiskās spēles norisināsies četrās sacensību zonās – Milānas, Kortīnas d’Ampeco, Valtelinas un Valas di Fjemmes -, noklājot 22 tūkstošus kvadrātkilometru plašu teritoriju, kas ir aptuveni Vidzemes izmērā. Tieši tāpēc šoreiz arī piektdien gaidāmā spēļu atklāšanas ceremonija notiks nevis kā ierasts vienā stadionā, bet gan četrās vietās vienlaicīgi. Kortīnā, kur Latvijas karogu nesīs Dženifera Ģērmane, ieradīsies arī biatlonisti.
“Mums uzdeva jautājumus, kurš grib ierasties uz atklāšanu. Prasījām, cik tas stundas aizņems, cik daudz jāstāv. Kortīna atrodas stundas, pusotras attālumā. Bija komandas biedri, kuri teica, ka noteikti vēlas braukt. Tā kā šī ir mana pirmā pieredze, es arī noteikti gribētu braukt, tomēr skatīšos pēc apstāļiem konkrētajā dienā – kādas būs sajūtas, kādi būs aizvadīti treniņi. Jo fokuss tomēr ir uz sacensībām un atjaunošanos, tas ir galvenais darbs, kāpēc esmu šeit ieradusies,” stāsta Sabule. “Uz Milānu noteikti nedotos, bet tagad būs iespēja Kortīnā satikt citus latviešus un noķert olimpisko sajūtu. Kā jau minēju, lielais darbs ir izdarīts, tagad vienkārši jāizbauda un jārāda tas, ko esi sastrādājis.”
No pirmajiem treniņiem līdz olimpiskajam sapnim
Cēsniece Annija Sabule ar biatlonu iepazinās septiņu gadu vecumā, uzsākot treniņus pie olimpietes Anželas Brices. Viņa atceras kā bērnībā skatījusies olimpiskās biatlona sacensības, kur startēja Ūle Einars Bjērndalens un Magdalēna Neinere. “Tomēr pusaudžu vecumā pāris gadi, kuros bija jātrenējas, izgaisa, darot citas lietas. Un šajā sportā tas ir ļoti nozīmīgi, jo šis ir izturības sports, vajadzīga ļoti liela bāze, ieguldītais darbs nāk ārā tikai pēc gadiem. Tāpēc es gribētu teikt, ka reāli par olimpiādi kā savu mērķi un sapni sāku domāt pirms pagājušajām spēlēm,” secina sportiste.
Pirms četriem gadiem uz Pekinu viņa vēlējās aizbraukt distanču slēpošanā, kur Latvijai tāpat kā šoreiz bija četras kvotas. Annijai šķitis, ka ir krietni spēcīgāka par pārējām pretendentēm, tomēr atlasīties neizdevās. “Nenokļūšana uz iepriekšējām spēlēm, protams, bija mazliet sāpīga, bet tas arī bija labs stimuls turpināt, jo zināju, ka mērķis nav nesasniedzams. No tā brīža sapratu, ka nākamie četri gadi gan ir manējie. Tagad esmu 4-5 gadus trenējusies profesionālā līmenī no visas sirds, lai šeit nonāktu.”
Viņa stāsta, ka sarežģīta bija pagājušā sezona, kad pirmajā Pasaules kausa posmā nostartējusi ļoti labi. “Šķita, ka tas būs liels atspēriens, tomēr guvu potītes traumu un pusi sezonas izlaidu. Tas bija liels sitiens. Atgriezos uz pēdējiem kausiem, atkal sapratu, ka varu būt laba. Pēc šādiem pavērsieniem pavasarī man bija dzīves dilemma un nolēmu ar visu - mentāli, fiziski, finansiāli, emcionāli - ieiet uz pilnu banku. Atdot visu un paskatīties, kas sanāk. Bet tā tiešām uz pilnu banku, nevis tikai to teikt. Apsolīju sev, ka tā būs, un no aprīļa darbs auga. Pārdomājām visus procesus, salikām kalnu nometnes, jo jau trešo gadu sagatavošanās posmā trenējos ar Somijas izlasi, kas ir ļoti liels atspēriena punkts, mācību stundas. Viņi mani pieņēma, un tas man deva motivāciju strādāt. Darbs bija ieguldīgs ļoti liels, arī iepriekšējās sezonās, jo, kā jau teicu, šis ir sporta veids, kurā jāskatās vairāku gadu griezumā. Bija četras kalnu nometnes, arī 20 dienas Antholcā, kur redzēju, ka mans ķermenis beidzot adaptējas kalniem.”
Sešas pretendentes uz četrām vietām
Iekļūstot pagājušās sezonas Nāciju ranga divdesmitniekā, Latvijas dāmas garantēja četras ceļazīmes uz Milānas-Kortīnas olimpiskajām spēlēm. Jau vasarā bija zināms, ka par tām cīnīsies sešas sportistes, braucējas noskaidrojot sezonas pirmajā trimestrī jeb līdz gadu mijai.
“Pirms pirmajām iekšējās atlases sacensībām apslimu un tajās biju ļoti tālu no pārējām. Tas man bija trieciens, bet turpināju ticēt procesam, jo zināju, ka darbs ir ieguldīts ļoti liels, zināju, kādi man ir rezultāti testos un iekšējās sacensībās, zināju, ka esmu veikusi ļoti lielu progresu,” stāsta Sabule, kura pēc neveiksmīgās iekšējās atlases uz sezonas pirmo trimestri nonāca IBU kausa apritē. “Tur jau no pirmā starta, paskatoties rezultātos, redzēju, cik liels ir veikts kāpums un zināju, ka šī būs mana sezona. Smags darbs kaut kad atmaksājās. Līdz šim gan man likās, ka smags darbs atmaksājas tikai citiem. Tomēr pirmajā trimestrī, kad nostartēju visos IBU kausa posmos un arī paspēju aizbraukt uz Pasaules kausu, ikvienās sacensībās biju ļoti stabila. Biatlonā stabilitāte ir ļoti svarīga un tā arī izcīnīju vietu, sevi parādot stabili un spēcīgi. Stabila šaušana un stabils vidējais temps ir svarīgi. Es neesmu ātrākā slēpotāja, bet šis sporta veids nav tikai par slēpošanu.”
Pagājušajā sezonā Sabule Pasaules kausā aizvēra 88% mērķu, kas ir ļoti cienījams rādītājs. Šosezon viņai IBU kausā ir 86%, bet Pasaules kausā “tikai” 80%, ko gan ļoti pabojāja Nove Mesto posma saīsinātā individuālā distance, kad četrās šaušanās tika pieļautas sešas kļūdas.
“Tā bija sliktākā šaušana pēdējos 4-5 gados un nodzina lejā manu statistiku. Tā gadās. Šaušana ir mentāls jautājums, tajā ir kalni un lejas, ļoti jāstrādā ar sevi, ar savu galvu un tāpēc arī man šis sporta tik veids ļoti patīk. Tas ir tik ļoti interesants, jo nepietiek tikai ar fizisko spēku. Ļoti daudz rezultātā parādās no tā, cik tu esi mentāli gatavs,” stāsta biatloniste. Viņa atzīst, ka ir emociju cilvēks, svarīgi, kāda ir vide apkārt, kā viņa jūtas. “Ārējie apstākļi ir ļoti mainīgi, tāpēc jāiemācās visās dzīves situācijās sevi pievest pie tāda mentālā stāvokļa, lai šaušana būtu stabila arī tad, ja ārējie apstākļi nedaudz traucē. Tā ir ļoti liela māksla un vajag daudzus gadus, lai tas izveidotos kā kārtīgs ieradums un būtu pārliecība par sevi. Šaušanas procents parāda stabilitāti. Tas, ka vienā gonkā sanāk norakties, ir cilvēcīgi un normāli.”
Sabule stāsta, ka, ja pagājušajā sezonā līderēm vienā aplī, kas biatlonā dāmām ir 2-3 kilometrus garš, slēpošanā zaudējusi aptuveni minūti, tagad deficīts ir tikai pusminūte.
“Tāds progress man iepriekš nekad nav bijis. Tagad varu bez problēmām izbraukt stafetē, justies normāli un pēc tam vēl izšaut kopā ar visām dāmām. Nesen aizvadītajā jauktajā stafetē pirmajā posmā sapratu, ka varu konkurēt un parādīt pienācīgu rezultātu. Šāds progress slēpošanā parāda, ka ar manu vecumu viss kārtībā, 28 gadi izturības sportā nav tik traki. Kā jau teicu, man pietrūka bāzes gadi pusaudžu vecumā, tāpēc jāstrādā tagad,” pauž biatloniste. “Interesanti skatīties kā augu kā sportiste un esmu parādījusi, ka varu no nulles izaugt par kārtīgu sportisti.”
Kad bija šī nulle? Sabule saka, ka labi atceras laikus, kad IBU kausā cīnījās par simto vietu un 7,5 kilometru distancē slēpošanā atpalikusi 5-6 minūtes. “Tagad tā ir pusotra, divas minūtes. Esmu labs pierādījums, ka var tā izaugt.”
Atbalsts, kas palīdz noturēt fokusu
Annijas Sabules treneris jau trīs gados ir viņas dzīvesdraugs Roberts Slotiņš, kurš olimpiskajās spēlēs būs Somijas izlases kolektīvā kā slēpju smērētājs. “Viņš ir galvenais plāna sastādītājs, bet, kad esmu Latvijas vai Somijas izlasē, plānu pielāgojam darbam kolektīvā. Roberts zināšanas apguvis lielākoties Somijā, kur viņš ir mācījies, trenējies, gandrīz vai uzaudzis tur.”
Slotiņš Pekinas olimpiskajās spēlēs pārstāvēja Latviju slēpošanā. “Viņa galvenais un vienīgais ieteikums pirms manas debijas ir palikt man pašai, uztvert mierīgi, bez liekiem stresiem, izbaudīt procesu un darīt savu labāko darbu. Viņš saka: es zinu, ka tu zini, kas tev ir jādara un tu ļoti labi māki to darīt. Tas ir vienārši jāparāda. Svarīgākais ir neuzlikt sev spiedienu, mācēt sevi pareizi noskaņot, pievest pie starta ar pozitīvām domām. Kā jau teicu, galvenais darbs jau ir izdarīts, tagad vienkārši jāmāk savākties un jāpieiet mentāli pareizi,” stāsta Sabule. Viņa atzīst, ka Antholcā sacensības ieradīsies vērot arī viņas ģimene, līdz ar to jutīsies kā mājās.
“Par mērķiem, ko vēlos sasniegt, esmu domājusi, jo zināju, ka šo jautājumu man uzdos jebkurā intervijā. Man pats svarīgākais ir iziet uz startu un zināt, ka esmu izdarījusi tās dienas maksimumu. Biatlons ir sporta veids, kurā ļoti grūti izanalizēt vietu, ko izcīnīsi. Tas man pat nav tik svarīgi, galvenais būt veselai, laimīgai un pilnīgi visu sevi atdot katrās sacensībās, parādīt labāko šaušanu un ticu, ka tas ir labāko sešdesmitniekā,” stāsta biatloniste.
Viņa atzīst, ka, piedzīvojot olimpisko debiju 28 gadu vecumā, Antholcā ieradusies ar ļoti lielu pateicības sajūtu sirdī, mieru, ticību sev un pārliecību par to, ko dara un ko visus šos gadus ir darījusi. “Nevajadzētu būt, ka mani var kaut kas izsist no sliedēm, salīdzinot, ja es šeit būtu pilnībā nepieredzējusi nonākusi 16 gados, kā man lēkātu emocijas, nezinu vai tad varētu savākties uz sacensībām. Kā jau minēju, esmu emocionāla, šis man ir ļoti liels notikums, bet beidzot man ir sajūta, ka esmu nopelnījusi šeit atrasties. Šis ir labākais veids kā būt te, jau krietni pieredzējušākai, zinošākai, man ir lielāka pārliecība par sevi un to, ko varu izdarīt.”
Biatlona olimpiskās sacensības sāksies jau šajā svētdienā un turpināsies gandrīz visu spēļu laiku. “Līdz 18. februārim, kad gaidāma dāmu stafete, man būs tikai Antholca. Pēc tam paliks vēl pāris dienas, kurās varēs izmantot iespēju aizbraukt paskatīties citus notikumus. Ceru, ka man būs iespēja redzēt vai nu skeletonu, vai distanču slēpošanu, kur ļoti gribu atbalstīt treniņpartneri Kitiju Auziņu. Protams, hokejs, bet nezinu vai sanāks doties uz Milānu. Runājām ar komandas biedriem, ka mēs ļoti gribētu pēc mūsu startiem izbaudīt arī citus notikumus,” stāsta olimpiete.
Jau nākamgad Igaunijas ziemas kūrortā Otepē gaidāms pasaules čempionāts biatlonā, bet nākamās olimpiskās spēles pēc četriem gadiem risināsies Francijas Alpos. “Šobrīd plūstu pa dzīvi, ļaujoties notikumiem, kādi tie ir tagad. Pagājušajā sezonā piedzīvoju, ka pēkšņi viss var vienā dienā mainīties, tāpēc tālu uz priekšu neskatos,” Sabule runā par savu nākotni. “Daudz būs atkarīgs no finansiālā stāvokļa. Ļoti vēlos turpināt, zinu, ka šis nav mans gals, ticu, ka man ir potenciāls. Kamēr es tam ticu, visas durvis ir vaļā. Negribu komentēt, cik ilgi vēl nodarbošos ar biatlonu. Kamēr tas sagādās prieku, spēšu gūt baudu, progresēt un dzīvot dzīvi ar smaidu, tikmēr to darīšu.”