Tiekamies ar Aleksandru Baronu viņa Buduārā kādā no daudzajām ēkām Ādmiņu ielas 4 bijušajā industriālajā kvartālā, kur tagad spieto mūziķi un notiek arī koncerti. Apspriežam aktualitātes, piemēram, izdevēja Valtera Dakšas un filozofa Arņa Rītupa neseno avantūristisko ceļojumu uz Korfu. Tajā iesaistītais, Rīgas centra bohēmas aprindās pazīstamais Vilnis Kurpe pēc teju bezcerīgas aizķeršanās Londonā tomēr atgriezies mājās un gan jau atkal pa Ģertrūdes ielu bradās basām kājām – kā vīram ar šādu uzvārdu piedienas. Aleksandrs dzirdējis, ka Kurpe kā tēls iesaistīts kādā mākslas projektā. Šai sakarā atceros Ginta Gabrāna realitātes šovu Starix (2003), kura varonis no bezpajumtnieka pārtapa par zvaigzni. Arī Gabrāna vārds Aleksandram zināms – 1995. gada darbu Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu viņš atceras kā savu mīļāko eksponātu, kad septiņgadīgs pirmoreiz aizvests uz Mākslas muzeju.
«Tolaik to, protams, tikai spilgti atcerējos, bet vēlāk, sākot interesēties par mākslu vairāk, ne tikai kā prikolu, jau gribēju uzzināt, kas šo darbu uztaisījis. Visu cieņu! Es vispār apbrīnoju, kā tajā laikā varēja radīt. Ne tikai mākslu, bet arī bērnus. Jo, piemēram, 1997. gadā, kad piedzimu es, fiksēts zemākais dzimstības rādītājs Latvijas vēsturē.»
Tad jau tu esi… laimīgais izdzīvotājs.
Arī tā var teikt. Protams, kad pēc kādiem sešiem gadiem ieviesa māmiņalgas, dzimstības līkne kāpa augšā.
Nejauši satiku tevi pirms Staba koncerta drukājam etiķetes ausu aizbāžņiem.
Jā, tādus mēs visiem dodam par brīvu, ņemot vērā, ka ir troksnis. Ir jārūpējas par savu klausītāju! Te otrā pusē ir Oskara Upenieka uzņemta bilde ar decibelu mēru, kas rāda simt astoņpadsmit – tas ir brutāli skaļi. Latvijā, man šķiet, tāda skaļuma ierobežojuma [koncertos] likuma nemaz nav. Anglijā ir kaut kādi 110 decibeli atļautais maksimums, Zviedrijā pat mazāk. Mūs skaņoja Olivers [Tarvids], un viņam jau patīk testēt klausītājus. Tad sapratām, ka jāpiedāvā aizsardzība. Koncertos aizbāžņus vienmēr arī izķer. Tāda prakse, manuprāt, jāievēro visām grupām.
Bet pašam tev patīk liels troksnis?
Skaļa mūzika vai troksnis kā troksnis?
Trokšņi ir arī mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.
Absolūti! Bet man vienkārši patīk ļoti skaļa mūzika. Kaut vai tādēļ, ka jau kopš bērnības esmu diezgan izteikti vājdzirdīgs. Ir pat dzirdes aparāts, un beidzot es jūtos ērti par šo runāt, jo tas ietekmējis arī veidu, kā esmu audzis. Tu mazāk smejies ikdienā, jo vienkārši nedzirdi, par ko smejas citi. Attiecīgi tādā skaļā mūzikā varu visu dzirdēt, kamēr citi saka: o, jā, koncertos, pie tumbām stāvot, tā vibrācija izmasē krūtis! Kad sāku mācīties bungas, skolotājs teica: vajag «kačku», kas nozīmē, ka ir kārtīgs atspēriens… Tīri no rokmūzikas bungu viedokļa ir jābūt stabilai saiknei starp labo kāju, kas sit basbungu, un kreiso roku (ja tu esi labrocis), ar kuru sit pa drobeni, «sneiru» jeb solo bungu. Šo kaut kādā ziņā varētu salīdzināt ar biomehāniku, kas bija Meierholda (krievu teātra režisors Vsevolods Meierholds, 1874–1940) izgudrojums jau pirms simt gadiem. Kustība un atkustība, ar ko aktieri ļoti strādā, un es domāju, ka to var salīdzināt arī ar šo te «kačku», kas man ir nepieciešama. Tā labā kāja ir kustība, bet kreisā roka – atkustība. Vērojot citus bundziniekus, kurus apbrīnoju, vispirms gūstu vizuālu, nevis audiālu pieredzi, jo skatos, kā viņi to dara, nevis ko dara. Šī biomehānika strādā, ja viņu fiziskā sagatavotība pieļauj, ka to var tehniski ērti un dabīgi izdarīt. Un tad es attiecīgi to cenšos pielāgot arī savā spēlē, kur pamatā ir fiziskā sagatavotība. Tagad, jau desmit gadu spēlējot, es zinu, ko varu un ar ko man ikdienā jāstrādā. Lai spēlētu tādu mūziku kā Stabs, ir jābūt labā fiziskā formā. Tas ir kardio: ka tu vari paelpot un sirds pavelk, lai to visu var izspēlēt. Tāpēc aizraujos ar sportu. Hokejs ir mana mīlestība kopš bērnības – desmit gadus spēlēju, bet pārtraucu, kad sāku iet vidusskolā.
Kāpēc nepaliki, ja tiešām mīlestība?
Tagad, pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma, esmu atsācis spēlēt amatieru līmenī un pievienošos kādam klubam, cerams, drīzumā. Patinot to bildi atpakaļ, es atskārtu, ka mēs – 90. gadu beigu bērni – vēl tā kā, šķiet, piedzīvojām PSRS gārdzienus, kas sportā, manuprāt, palika diezgan ilgi. Tāda attieksme kā fiziska iespaidošana no treneru puses, nemaz nerunājot par verbālo. Beidzu, jo bija lielas bailes spēlēt. Bail no tā, ko tu mīli darīt, tāpēc, ka tev vienmēr kaut ko kliegs virsū, sitīs ar nūju... Bailēs ir grūti, manuprāt, arī kaut ko radīt. Tagad es sava bakalaura darba sakarā pētu cenzūras vēsturi – ko raksta par cenzūru PSRS laika Latvijā. Tāpēc man veidojas milzīga empātija pret cilvēkiem, kas tajā laikā radīja mākslu un literatūru. Jo, manuprāt, viņi tiešām bija tie, kas spēja radīt bailēs, un tas ir kaut kas ļoti iespaidīgs! Tagad arī mākslinieki Ukrainā spēj radīt, jo cilvēks, maita, pierod pie visa.
Viesojoties Positivus, ukraiņu reperis Otoy stāstīja, ka trauksmes sirēnas nevienu vairs neuztrauc. Dzīve turpinās. Bet vai bailēs nemostas arī pēdējās iespējas izmantošanas instinkti, kas mobilizē uz labāko, ko spēj?
Tā laikam jau otra galējība. Bet, atgriežoties pie sporta, ir liela atšķirība starp individuālajiem sporta veidiem un spēli komandā. Tu vari vienatnē pumpēties, pat ja tevi apsaukā un pazemo, bet, līdzko nonāc uz ledus ar citiem komandas biedriem, tev jādomā ar galvu. Un tas ir brīdis, kad bailes no trenera attieksmes tiešām pamatīgi bloķē. Reiz tiku komandā, ko komplektēja vienam turnīram no labākajiem latviešu spēlētājiem zem 14 gadiem. Tur bija cits treneris – es vienkārši lidoju, jo beidzot pilnībā atbrīvojos. Dabūju turnīra labākā aizsarga balvu, jo tiešām rādīju izcilu sniegumu. Atbraucot atpakaļ, jau pirmajā treniņā spēlēju piecreiz sliktāk. Un tas jau pēc tam translējas tālāk, darot citas lietas, – šī noniecinošā balss pēc tam jau kļūst iekšēja. Kā Rihards Raudonis man teica, galvenais ir pašam būt sev tik lielam kritiķim, lai visbrutālākā kritika no ārpuses nepārspēj to, ko tu pats sev gāz virsū. Protams, skan šausmīgi, bet jāatzīst, ka esmu bijis šajā zonā. Vienīgi to atmetot, beidzot šķita, ka kaut ko spēju. Vienkāršākās zāles ir darīt tik daudz, lai paškritikai vairs neatliek laika. Vismaz ne tādā apsēstības līmenī, kas jau paralizē.
Kad apjauti, ka arī dzejas formā rakstīto nav kauns kādam rādīt?
Interesantā kārtā māsa pirmā sāka rakstīt dzejolīšus par kaķiem. Protams, mamma viņu šausmīgi slavēja, un man skauda – es arī gribēju, lai mani slavē. Tā es arī saku rakstīt kādu septiņu gadu vecumā. Jau pirmajās klasēs, kad skolotāja deva kādu radošu uzdevumu, sajutu, ka varu sasmīdināt citus ar dzejolīšiem.
Arī mūsdienās ļoti novērtēju, ja ar dzeju var kādu smīdināt. Reinis Pelle Karlsons – viņam bija krājums Es aizgāju pēc piena un neatgriezos, pie kura es ļoti daudz smējos. Un arī Gunta Kursiša Sāpes un ziedi – pie tā smējos vēl skaļāk! Man tas viss sākās kā tāds liels joks vai rotaļa – spēlēties dzejā. Šī pieeja, gadiem ejot, nepazuda. Pietuvojās septiņpadsmit. Pēc pirmās iemīlēšanās atklājās, ka dzejai var būt arī citas funkcijas. Ne tikai smīdināt, bet arī savaldzināt.
Vai izdevās?
Jāpatin bilde atpakaļ. Man šķiet, tomēr ne… Bet tie pilnīgi noteikti bija vieni no labākajiem darbiem – tīri kvalitātes ziņā. Daudzi saka, ka emocionālākā no mākslām ir mūzika, bet, manuprāt, ja tu spēj tādā eksaltētā stāvoklī uzrakstīt dzeju, tad tas ir TIK jaudīgi! Un tekstā ir tā brīnišķīgā iespēja dot vairāk vietas lasītājam.
Ar redzes pasliktināšanos man sāk prasīties pēc lielākiem burtiem. Gata Vanaga pēcnāves krājumā Mīlēt mirt un atgriezties tādi ir.
Atceros to džeku. Viņš mēdza visnepiemērotākajos brīžos kāpt uz galda un lasīt savus tekstus, kas, protams, ir ļoti uzbāzīgi un šiem platuma grādiem neierasti… Bet, tagad atceroties, šķiet iespaidīgi, jo pats tā nevarētu. Mums tagad vajag mākslai domātas telpas – galerijas vai dzejas lasījumus, lai viss ir iepriekš sagatavots. Izpaliek spēlēšana uz ielām vai tamlīdzīgi. Kaut esmu pāris reižu spēlējis uz ielas. Ar draudzeni Madlēnu (Madlēna Ūdre – aut.) vienreiz aizbraucām uz Viļņu. Un gāja labi. Atpelnījām visu, spēlējot laukumā pie katedrāles. Tātad tas var būt arī dzīvesveids.
Dziedājām uz maiņām katrs savas dziesmas.
Tu latviski un viņa franciski?
Madlēnai jau tagad ir albums, kur viņa franciski dzied. Jūtos pie tā līdzvainīgs, jo pirms tam viņa dziedāja franciski kopā ar mani. Tad nu Otomārs (Otomārs Krišjānis Kariņš aka Leo Novus – aut.), kurš tagad ir arī mans grupas biedrs Stabā, viņu ievēroja.
Madlēnas un Otomāra dueta Saule-Saule albums Côte-soleil ir patiešām jauks. Pat konkurē ar tavu dzejoļu krājumu Kilograma kultūras kategorijā Starts. Re, kā atkal viss saistīts! Tu spēlē arī Madlēnas draudzenes Keitijas Bārbales grupā 4 radiatori, biji Otomāra lieliskās rokgrupas Perestroika bundzinieks – pēdējoreiz spēlējāt manā festivālā Kartupeļpalma. Tur viss beidzies?
Jauna materiāla nav. Taču tā grupa arī man bija ļoti būtiska. Manā pieredzē ir laiks pirms Perestroikas un laiks pēc... Tas primāri ar Rūdolfu Ozolu saistīts, kurš ir liels skolotājs. Spēlējot ar viņu, es jutu, kā pakāpos savā bungošanā par pāris līmeņiem augstāk. Un tas uzreiz translējas tālāk – Stabs neskanētu tik jaudīgi, ja nebūtu Perestroikas. Tā tas ir! Būtībā mēs Stabā visi bez izglītības maucam. To laikam par diletantismu sauc.
Vēl bija grupas Svētā Bērtuļa nakts un Elssa, bet pirmoreiz kā bundzinieku tevi iepazinu ar trio Oytö.
Arī ar Dave Raven (tagad grupu Pidari un Smertj solists – aut.) no Oytö mēs caur dzeju iepazināmies. Dāvis gāja 6. vidusskolā un tur aiz sētas bija atradis divas pamestas garāžas ar lielu, zaļu pagalmu, kur visādi heroīniķi gāja durties. Tajā vecumā nepilngadīgajiem nebija, kur īsti dzert – pie vecākiem to nevarēsi, un uz ielas tevi savāks. Dāvim dzeja patika – sākumā arī viņš rakstīja. Viņam ir grāmata, ko pats pirms kādiem desmit gadiem izdeva, ar nosaukumu Tēvs. Izvākuši krāmus [no garāžas], sanesuši sēdekļus, un tad tur notika pirmais spontānais dzejas lasījums ar draugiem. Kad pirmoreiz tur ierados, man tā vide bija par bomzīgu. Kad mamma un arī Guntis Kursišs meta ārā dīvānus – vedām tos uz bunkuru. Satīrījām un salikām stikla sveču traukus, ielikām slēdzeni un izveidojām šai pamestajā garāžā savu vietu. Dāvis jau tajā vecumā braukāja apkārt un dzīvojās pa skvotiem Baltijā, un tur viņš teica: jā, man arī Rīgā tāds skvots ir. Kādi ceļotāji esot meklējuši, padzirdējuši, ka tas vienīgais skvots Latvijā, bet primāri tā bija vieta, kas visiem asociējās ar dzeju. Tur nolasījās daudzi autori, kas tagad sevi stabili pieteikuši. Visaktīvākais periods bija ziemā. Kaut kāds decembris un janvāris, ārā mīnus 15 grādu. Un mēs ejam uz neapsildītu garāžu bez elektrības lasīt cits citam dzejoļus. Mūsu apkures sistēma bija daudz sveču un cigaretes. 30 cilvēki sēž astoņu kvadrātmetru telpā, un visi pīpē. Pēc stundas tāda migla, ka acīs kož un asaro, bet prom neviens neiet, jo grib dzirdēt nākamo.
Turklāt ārā taču pārāk auksti.
Nelaidīs arī siltumu ārā vēdinot. Autori, kas tur bija, – Marija Luīze Meļķe, pats Deivs Reivens, Raimonds Ķirķis (nu jau Aleksandra grāmatas redaktors, izdevniecība Neputns – aut.) tur parādījās, Elīna Vendija Rībena… Edvards Francis Kuks uzstājās. Kārlis Vērdiņš bija padzirdējis par šo vietu un tika uzaicināts. Vienu vakaru viņš arī ieradās, bet mēs bijām aizmirsuši atnest sveces, un Kārlis lasīja pilnīgā tumsā. Neatceros, vai spīdināja kaut kā gaismu vai vienkārši no galvas lasīja. Man gribējās, lai ir vēl kārtīgāk un smukāk – prasījās stūra dīvānu. Un tieši tad viens no mūsu draugiem tādu meta ārā. Dīvāns Zolitūdē, bet bunkurs – Tallinas ielā. Sakām, ka ņemsim. Mums visiem kādi 17 gadi – salasījāmies četri tādi džeki un aiznesām to stūra dīvānu uz pleciem no Zolitūdes līdz Tallinas ielai. Nelikās jau nekas baigi īpašs – vienkārši gribējām izpausties. Valdīja veselīga degsme, tāda kā konkurence un sacensība ar citiem, iztiekot bez atzīmēm vai naudas balvām, kā dzejas «slamos». Sacentāmies par skaļākajiem aplausiem vai smiekliem. Vai arī par to, kurš izraisīs visilgāko klusumu. Pirms katras reizes bija tāds kā spiediens, iekšēja vajadzība kaut ko uzrakstīt. Šajā periodā tapa daudz aizmetņu tekstiem, kas ir manā grāmatā.
Tagad tev ir savs buduārs.
Buduārs tapa tāpēc, ka man vajadzēja vietu, kur bungas spēlēt. Kad pirmoreiz ienācu, te nekā nebija – plikas sienas un grīdas. Nu, pa šo laiku – astoņos vai deviņos gados – kas tik te nav noticis! Pašlaik top Jura Simanoviča albums. Mēģinām šeit ar Keitiju un ar Stabu. Ir izdevies panākt tādu māju sajūtu, kur justies ērti, lai radītu. Galvenais ir mēģinājumi, bet var arī ierakstīt. Tiešām daudz kas te tapis. Les Attitudes Spectrales albums Vampire in the Summer ir mans mīļākais, saku to bez jebkāda interešu konflikta. Es lepojos ar šo vietu.
Arī kā topošajam dramaturgam tev darāmā pietiek.
Pašlaik pēdējais ir Runcis zābakos uz Dailes teātra Lielās skatuves. Divatā ar Patrīciju M. Keišu, ar kuru kopā mācījos no pirmās klases, un tagad abi studējam dramaturgos Kultūras akadēmijā. Jāņa Lūsēna mūzikai no 1989. gada teātris gribēja jaunus vārdus. Lieliska pieredze – tiešām baigais rēbuss, ko risināt. Tev ir melodija, jau noteikts zilbju skaits ar visiem uzsvariem, un jārada pilnīgi jauna nozīme esošajā ietvarā. Kā jau teicu, bērnībā sāku rakstīt dzejolīšus par kaķiem, un tagad no tā smēlos iedvesmu, izrādē par kaķiem cenšoties panākt to pašu rotaļīgumu. Kā režisors Mārtiņš Meiers teica, mēs gribētu uztaisīt tādu izrādi, kādu paši bērnībā būtu gribējuši redzēt. Un tas, ko es, protams, bērnībā gribēju redzēt, bija visādas ēverģēlības, joki, asprātības. Man vienmēr ir paticis, ka bērnu uztver kā vienlīdzīgu. Tāpēc rakstīju septiņgadniekam sev.
Pamatā tas pats vecais Runcis zābakos?
Protams, bet kaut kas pilnīgi jauns tur arī ir ieviests.
Oriģinālautors bija Šarls Pero?
Tur to versiju ir ļoti daudz. Pirmajā, 1533. gadā reģistrētā Džovanni Frančesko Straparolas darbā, kas varētu būt slavenā Dekamerona iedvesmots, aristokrātiskas dāmas īsina laiku, vakaros stāstot viena otrai pasakas. Tur izskan pirmā šīs pasakas versija, kur nekāda runča vispār nebija. Tā bija kaķene, un arī izrādē mēs pieturējāmies pie šīs oriģinālās versijas. Arī zābaku sākotnēji nav – tos gan mēs piešķīrām, kā savulaik Pero, kuram ļoti tuva bija septiņjūdžu zābaku tēma. Tas bija viņa rokraksts – daudz kur tos zābakus pievienot kā tādu maģisko elementu.
Veicot pasakas arheoloģiju, atradu arī latviešu versiju, kur kaķis nevis medī tos dzīvniekus, kurus nest pie karaļa, bet ar viltu pierunā doties sev līdzi. Dzīvnieki iet garām un redz: oho, kaķis zābakos! Kur tik smalki saposies? Uz ko šis: eju pie karaļa. Būs mielasts! Gribat nākt man līdzi? Jā! Un tad viņš, protams, aizved šos... apēst. Man gan šķita interesantāk, ka viņus nevis apēd, bet… Nu, tur tas sižets ir diezgan pārdomāts, man šķiet, sanācis. Teātris ir ļoti, ļoti iedvesmojoša vide! Lielā mērā tā tomēr ir mākslu sintēze, un man ļoti patīk atrasties starp šiem dažādajiem cilvēkiem, rakstot konkrētiem aktieriem dzīvā teātrī – izskatās, ka tā varētu būt mana profesija turpmāk. Tas būtu tiešām iespaidīgi!
Bērnībā tiki vests uz teātri?
Jā. Pirmā mana nopietnā izrāde bija Viļa Daudziņa Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī. Saturiski es gan tur neko daudz nesaklausīju savas dzirdes dēļ, bet mani fascinēja, ka viens cilvēks spēj trīs vai vairāku stundu garumā noturēt publikas uzmanību. Tā nav mūzika vai joki. Tā ir izrāde! Protams, rakstot savus tekstus, vai tā būtu proza vai dzeja, vienmēr domāju par lasītāju – vai viņš varēs to uztvert. Dramaturģija, manuprāt, no visiem rakstīšanas veidiem ir sarežģītākā, jo tu būtībā raksti instrukciju citiem. Ar pieredzi nāk sapratne par ainu mērķtiecīgumu, prasme atmest lieko, jo tā galu galā nav literatūra. Mana draudzene dusmojas, ka es ikdienā nerunāju tāpat, kā lasot dzejoļus. Kad performē, tu ieņem stāju, nostādini balsi, izmet ārā visu nazālo skanējumu.
Sapratu, ka teātris ir tas, ko es varētu darīt. Jo, kad pats lasu tekstu, es jūtu, kā manipulēt ar klausītāju, kā izrunāt vārdu, kā ieturēt pauzi un ielikt pareizo intonāciju, kā nobeigt teikumu, lai labāk nolasās doma. Tāpēc dramaturģija man ir kļuvusi tik mīļa. Es teātri uztveru līdzīgi kā muzikālu skaņdarbu, jo tur ir tie paši principi – ritms, pārejas... Rakstot dramaturģiju, tu domā ne tikai par to, kā to uztvers skatītājs, bet arī kā tas darbosies uz skatuves, cik daudz laika prasīs, kā aktieris to varēs izpildīt – tas ir tāds nemitīgs paralēlais process, kad raksti... Tas vairs neesi tikai tu. Citi sāk ar melnrakstiem – izliek blāķi un ilgi rediģē. Man diemžēl ir mokošāka pieeja – uzreiz rakstu gala versiju. Par teikumu, kas skanēs, domāju jau no paša sākuma.
Gan jau rakstīšana ar roku disciplinē.
Neesot mājās pie datora, bet teātra vidē, kas mani iedvesmo, esmu atsācis rakstīt ar roku. Kad esmu pie tā baltā ekrāna, taisnā svītriņa, kas tur midžinās, ir kā pulkstenis. Tā bezmaz vai diktē ritmu, kurā tev jādomā, bet, ja tu esi iestrēdzis, tas ir diezgan šausmīgi – arī par tiem brīžiem es rakstu savā grāmatā. Kad tu atkārto vienu un to pašu teikumu, tālāk netiekot. Tad ir jāmet miers, ja vien nav dedlains. Bet dzejā man nekad nav bijis dedlaina. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc grāmata tik ilgi tapa. Katru reizi, kad mēģināju kaut ko sakompilēt, man uznāca dziļas skumjas. Tur ir smagas tēmas. Pat ja tās nav personīgas. Mana pieeja paģēr, ka process ir ilgs. Priecājamies mēs ātri, bet tieši ilgas un skumjas ir tās, ar ko mums jādzīvo visilgāk. Varbūt Vientulības labirints ir kaut kāds jaunības maksimālisms, vienkārši pieņemot šo noskaņu kā vienīgo iespējamo? Es tagad būšu kaut kāds lielais, nopietnais! Ar tādu uzvārdu taču nevaru rakstīt nekādus pantiņus, jāraksta par lielām lietām. Nu jau par to smejos, bet savulaik šīs tēmas man bija ļoti svarīgas.
Tagad, pētot cenzūras vēsturi, saprotu, cik padomju telpa bijusi cenzūras ietekmēta. Vispirms ārējā cenzūra – tu kaut ko izdari, kāds no malas to aplūko un nevis pats izlabo, bet atzīmē vietas, kur autoram jāizlabo, kā vajag. Un tas attiecīgi veicināja pašcenzūru. Iebiedēts cilvēks jau pats sev kļūst par cenzoru – vienu no viņiem. Bet nu jau sākam atkopties. Varbūt karš Ukrainā, kas, protams, ir lielas šausmas, mūsu sabiedrībā beidzot liek atmest padomju laika romantizēšanu? Uzvaras piemineklis nogāzts. Urlu arī mazāk, kaut nesen ar vienu saskāros. Man bija dzimšanas diena. Braucām no mammas ar draudzeni uz mājām. Pēdējais 11. tramvajs. Un pie Laimas iekāpj viens jauniņš urliņš. Ap divdesmit, bet nu salietojies – redzu, ka tā nav dzēruma gaita, kādā viņš tur staigā šurpu turpu, uzvilcies un trauksmes pilns, zobus griež. Esam vagonā palikuši vienīgie. Viņš aiziet pie vadītāja, bet tad apgriežas un pa taisno pie manis: čto smotriš!? Zinu, ka trakajiem acīs nevar skatīties, jo tas uzkurina vēl vairāk, bet atbildu, ka viss kārtībā. Tad viņš atvēzējas un sit, bet apstādina roku netālu no manas sejas. Es, par laimi, pat nenoraustījos. Vadītājs apstādināja tramvaju starp pieturām un uzsauca: jaunais cilvēk, ārā!!! Pieredze, protams, satraucoša, bet beidzās viss labi. Toties, aizejot mājās, uzreiz gribējās Stabu spēlēt. Jo tāds tas Stabs diezgan lielā mērā ir – šādu negatīvo pieredžu apstrāde pozitīvā veidā. Tāpēc man Staba bungu spēle saistās ar, es teiktu, vīrišķīgumu. Es augu bez tēva, un tas man bija lielais jautājums: kas tas ir – būt vīrietim? Man tas bija jāuzzina pašam. Un tad viens no veidiem, kā es to atradu, bija tieši mūzika – smagā mūzika. Tur esmu atradis veidu, kā izlādēties. Tevi gandrīz piekauj tramvajā draudzenes priekšā, bet nākamajā dienā ir mēģinājums – paņemsi to savu kustību / atkustību, un tas viss izies ārā. Pēc mēģinājuma kļūstu mierīgāks nekā pēc sporta.
Staba nosaukuma autors esot nesen mūs pāragri pametušais mūziķis Kārlis Biķernieks jeb Labais dāma.
Sākumā viņi ar Robertu [Šūmani] satikās patrokšņot divatā. Roberts bija redzējis mani kādā koncertā un nolēmis, ka šis būs labs džeks. Mēs satikāmies, džemojām un domājām, kā lai šo sauc? Mana ideja bija izveidot kaut ko no mūsu vārdu pirmajiem burtiem – varētu būt ARK. Arka ir kaut kas ķipa tāds, kam cauri brauc – kaut kādas seksuālas konotācijas, protams. Labais dāma teica, ka, ja esam trīs džeki, tātad «cīsiņu ballīte» – Stabs būs tas falliskais jeb pretējais arkai. Turklāt arī internacionāli der, jo angliski stabs nozīmē «dūrieni».
Un pirmais albums – Sadursme!
Tā bija mana ideja – ja stabs tulkojas kā dūrieni, tad pamatdoma bija attēlot tādas pieredzes, par ko tikko gari stāstīju. Izlādēt negāciju pašiem un piedāvāt to arī klausītājiem terapeitiskos nolūkos. Varbūt es tagad izklausīšos pēc Liānas Langas, bet tāpēc jau mums arī Stabā slavenākā dziesma ir Sfinksa treniņtērpā – tā ir metafora par urlām. Sfinksa, kā mēs no sengrieķu mīta zinām, bija lauva ar sievietes galvu, kas garāmgājējiem uzdeva mīklu. Ja atbildēji nepareizi, tevi saplosīja gabalos. Nu jau retāk, bet līdzīgas pieredzes aizvien sastopamas arī pie mums, ja neatbildi krieviski.
Beigās atļaušos pateikt kaut ko tendenciozu, bet man šķiet, ka līdzās sliktajiem ceļiem viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pie mums notiek tik daudz autoavāriju, ir Latvijas Radio 2. Kaut Stabs Roberta Buivida raidījumā NeFormāts arī ir skanējis LR2, ceru, ka vismaz tajā brīdī neviena avārija nenotika. Laikam jau tagad sākšu izklausīties pēc kaut kāda činkstētāja, bet, kad atbrauca māsas bojfrenda mamma ciemos, viņa jau pēc piecām minūtēm ceļā no lidostas jautāja: visi brauc kā dulli – te gan jau daudz avāriju notiek? Latvijā mašīnām nedrīkst uzticēties! Tas ir risinājums, kā izdzīvot.