Mēnešiem apspriestā, beigās negaidīti un ļoti ātri notikusī valdības maiņa jau ir radījusi sekas un potenciālu ietekmi uz oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Tur ir daudz interesantu aspektu, kurus apspriest, bet es piedāvāju sākt ar potenciālo ietekmi uz to politisko spēku izredzēm, kuri cerēja jaunajā Saeimā iejāt, apsedlojot protesta elektorāta balsis ar saukli, ka pārtrauks Jaunās Vienotības (JV) varas gadus un gāzīs Evikas Siliņas valdību, kura nosacīti ir pie visa vainīga. Tagad pēkšņi Siliņa pati izraisīja savas valdības krišanu un ļoti ātrā tempā tikai četrus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām ir izveidota jauna valdība, ko vada viens no skaļākajiem Siliņas valdības opozicionāriem Saeimā Andris Kulbergs no Apvienotā saraksta (AS). Jūsuprāt, šis ir gana pietiekams pavērsiens, lai kaut nedaudz pagrieztu vaļā ventili un nolaistu to tvaiku protesta elektorātā? Un cik lielā mērā tas izjauc kārtis spēkiem, kas orientējās uz šī dusmīgā vēlētāja balsīm?
Man jau šķiet, šī jaunā valdība kaut kādā mērā izjauc to protesta balsotāju piesaistošo politisko partiju spēli, jo, protams, šis te sauklis, kā jūs jau teicāt, par Siliņas valdības un Jaunās Vienotības valdīšanas gāšanu – tas faktiski jau ir noticis un vairs nav pietiekams piedāvājums. Protams, tas nenozīmē, ka šo partiju elektorāts uzreiz pazūd. Te jāskatās, kā viņi spēs to piedāvājumu pārveidot, proti, pateikt, ka arī Kulberga valdība nav tas īstais restarts, bet tikai daļa no sistēmas pašsaglabāšanās. Lai mēs varētu runāt par patiesu sistēmas maiņu, tur ir jāgāž visi, kas līdz šim bijuši pie varas. Visdrīzāk, ka tieši tādā virzienā arī viņi visi pārorientēsies, es te domāju tādas partijas kā Alvja Hermaņa [Mēs mainām noteikumus] un līdzīgas, kā Latvija pirmajā vietā (LPV) un kaut kādā mērā arī Jūlijas Stepaņenko Suverēnā vara, lai gan tai mazākā mērā, jo tā orientējas vairāk uz krievvalodīgo vēlētāju. Bet jebkurā gadījumā kaut kādā mērā tā situācija līdz ar valdības maiņu ir drusciņ atdzisusi un patraucējusi iet ar to vienkāršoto mobilizācijas saukli «gāžam Siliņas un Jaunās Vienotības valdību!»
Protams, mums vēl nav socioloģijas datu, un diez vai jaunākie mērījumi to jau parādīs, vai tā situācija ir atdzisusi, kā jūs sakāt, bet kaut kādas pazīmes, ka problēma ar protesta elektorātu varētu būt, mēs jau varam manīt no pašu politiķu un politikas jaunpienācēju reakcijas uz šo valdības maiņu. Es pamanīju, ka dažs vispār pieklusa un centās pārformulēt saukļus, tad atgriezās ar tieši tādiem vēstījumiem, kā jūs tikko minējāt, ka «Kulberga valdība nav īstais restarts» utt. Tagad viņi mēģina apsedlot pārmetumus, ka AS koalīcijā paņēmis JV, tādēļ «tās nav īstās pārmaiņas, kuras jums solījām mēs».
Jā, precīzi! Ja mēs atceramies, sākotnēji Hermanis nemaz nebija skeptisks ne pret Kulbergu, ne Apvienoto sarakstu, viņš uz tiem skatījās salīdzinoši mierīgāk nekā runāja par Vienotību vai Siliņas valdību. Tagad tas naratīvs ir pilnīgi mainījies, jo viņam ir jāsāk teikt, ka arī šī valdība neder un Kulbergs neder, pretējā gadījumā pazūd tā sākotnējā vēstījuma jēga, jo viss jau ir nomainījies šobrīd.
Protams, nav tā, ka tas protesta elektorāts, kuru mobilizēja neapmierinātība ar JV valdīšanu un Siliņas valdība kā tās simbols, tagad automātiski aizies pie AS, saredzot tajā to pārmaiņu nesēju Kulberga personā. Bet tiem Vienotības režīma un Siliņas valdības gāzējiem tik un tā nav vienkārši ar sava priekšvēlēšanu vēstījuma pārformulēšanu. Tagad sanāk, ka viņiem vienlaikus jāatgādina «visa ļaunums ir Vienotība» un jākritizē arī Kulbergs. Grozi, kā gribi, bet tas vēstījums izplūst un nav vairs tik vienkārši paskaidrojams tam protesta elektorātam.
Tā ir, un, iespējams, Vienotība pat kaut kādā veidā stratēģiski ir no visa šī ieguvēja tieši tāpēc, ka viņi ir atkāpušies no tā peramā zēna pozīcijas, kas bija tā visus vienojošā dzirksts, it īpaši protesta partijām. Vienotība tagad ir nogājusi nost no skatuves pirmā plāna un līdz ar to varbūt vairs nav tas galvenais dusmu objekts, un tādā veidā pat, iespējams, var mēģināt parādīt sevi kā to pieredzējušo, konstruktīvo, eiropeisko politisko spēku, kas būs noderīgs arī nākamajā Saeimas sasaukumā. Un zināmā mērā visiem šiem lielajiem ārpusparlamenta un parlamentā esošajiem kritizētājiem šie kritikas objekti sašķīst vairākās daļās, kas kādam, šajā gadījumā – Vienotībai, pat varbūt nāk par labu.
Sazvērestības teoriju piekritēji varētu izvirzīt teoriju, ka viss šis vismaz daļēji ir viens liels Vienotības plāns, kā restartēties un vismaz daļēji paglābties, bet, neizslēdzot, ka dažādi scenāriji un rikošeti tika apspriesti, visu, protams, ieplānot nevar.
Jā, jo tomēr jau skaidrs – Vienotības gadījumā viena daļa atcerēsies, ka tā varas zaudēšana nenotika kā tāda stratēģiska atkāpšanās – tur jau bija krīze un bija labi redzams, ka nebija tā, ka Vienotība ērti jutās visā šajā, ka tas viss bija tāds ļoti pārdomāts un pēc scenārija izplānots. Tur tomēr bija arī šī dezorganizācijas un izmisuma klātbūtne kaut kādā mirklī saredzama. Tāpēc, protams, tas, ka tu esi zaudējis premjera amatu, tev kaut kādā mērā seko līdzi kā tāda negatīva ēna, bet te ir jautājums, kā Vienotība spēs pārorientēties jeb pārveidot to stāstu, līdzīgi kā mēs tikko runājām par to, kā šīs kritiskās partijas šobrīd spiestas pārveidot savu stāstu. Vienotības gadījumā tas varētu būt no «partija, kas zaudēja premjera amatu» uz «mēs esam drošības, kompetences, ārpolitiskās stabilitātes garants», respektīvi, «mums ir ārlietu un aizsardzības ministri, un mēs ar savu lielo pieredzi vienmēr būsim klātesoši un svarīgi». Kāds kolēģis, šķiet, [politoloģe Iveta] Kažokas kundze teica, ka viņa nesaprotot, kāpēc Vienotība piekritusi paņemt Satiksmes ministriju un Aizsardzības ministriju.
Kā – viņi pat cīnījās par Aizsardzības ministriju!
Jā, tāpēc es pavisam citādāk uz šo skatos un lieliski saprotu, kāpēc viņi paņēma šīs abas ministrijas. Vienotība ir viens no diviem progresīvajiem spēkiem, kas cīnās par šo elektorāta daļu, bet viņu galvenie konkurenti Progresīvie netika galā ar abām šīm jomām, tādēļ Vienotībai tagad ir ļoti svarīgi parādīt kaut kādus panākumus abās šajās jomās, jo tas var ietekmēt pragmatisko vēlētāju izvēli «ā, Progresīvie ir tie, kas tikai par tām idejām, bet re, kur ir Vienotība, kas tās idejas spēj iznest realitātē un izpildīt». Un, ja Vienotībai šos uzsvarus izdosies priekšvēlēšanu laikā pārvirzīt un likt vēlētājiem varbūt aizmirst tās negācijas, kas nāca līdzi Siliņas kundzes valdībai, sevišķi pēdējā laikā, tad tas, es domāju, var būt priekšnoteikums nākamajam startam vēlēšanās.
Jūs teicāt, Vienotība, par spīti noteicošās ietekmes zaudēšanai, potenciāli var iegūt no tā, ka līdz vēlēšanām paiet uz skatuves otrajā plānā. Lielajiem kritizētājiem vairs nav iespējas tik uzskatāmi būvēt kampaņu uz solījuma gāzt Siliņas valdību. Un tas man uzreiz atsauc atmiņā kadrus no jaunās valdības koalīcijas pirmās sanāksmes, kur Vienotību pārstāvēja neviens cits kā Evika Siliņa. Nu labi, blakus viņai sēdēja veselības ministrs un bijusī premjeres, tagad Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre, bet visiem tāpat bija skaidrs, kurš tur ir galvenais sarunvedējs un toņa noteicējs. Ko es ar to gribu teikt? Tie iekšējie procesi, kas turpinās Vienotībā – bijušās premjeres neskaidrais statuss, neskaidrība par jauno premjera kandidātu –, noteikti nepalīdz šo restarta mēģinājumu no baltas lapas.
Jā, šeit es pilnīgi varu piekrist, ka šobrīd ir tā sajūta – Vienotība vēl pati mēģina iekšēji saprast, kā turpināt. Un tur iekšienē noteikti ir tas viens bloks, kas vēlas uzturēt šo Siliņas laiku kontinuitāti un turas ap viņu, un otri, es domāju, ir tie, kuri varbūt gribētu kaut kādu jaunu sākumu. Un, šķiet, jo ilgāk tā neskaidrība turpinās, jo tas, kā jau jūs teicāt, kļūst par tādu politisko signālu uz āru, ka tā partija pati nevar saprast, kurā virzienā tad iet. Šobrīd turpinās šī kaut kādā mērā kavēšanās, jo visas partijas ir nosaukušas savus potenciālos premjera kandidātus, bet JV vēl aizvien «ne jā, ne nē, ne melns, ne balts». Iespējams, vai nu tur nav tāda acīmredzama līdera, kurš piekristu šo lomu uzņemties un kurš vienlaikus būtu pietiekami atpazīstams, uzticams un spētu iznest partijas priekšvēlēšanu kampaņu. Ir iespaids, ka partijas iekšienē turpinās mēģinājumi saprast, kurš būtu mazākais ļaunums šajā situācijā.
Ņemot vērā šo visu un to, ka partija acīmredzot nav sagatavojusi plānus B un C, ir vispār iespējams tikai caur viena paša premjera kandidāta palīdzību vien Vienotībai novērst katastrofu, kas varētu būt 5% barjeras nepārvarēšana, vai reālistiskāk sliktākajā gadījumā iznākumu, ka tiek ievēlēta nu labākajā gadījumā trešā daļa no tā deputātu daudzuma, kas Vienotībai ir esošajā Saeimā? Eksistē kāds šāds brīnumdaris, izņemot Valdi Dombrovski, kurš šo lomu, cik zināms, nespēlēs šoreiz?
Šobrīd grūti pateikt, tur tās versijas ir daudzas. Bet, manuprāt, pirmkārt tāds pavisam negatīvs scenārijs Vienotībai nedraud, lai kā tie kritiķi gribētu teikt, ka partija varētu nepārvarēt 5% barjeru. Es domāju, tas ir gandrīz neticami, ja nenotiek vēl kaut kas, nezinu – kas, kādas negācijas vai skandāli, vai kaut kas cits. Jo tomēr Vienotībai un politiskajai elitei vispār šobrīd ir diezgan stiprs pamata elektorāts.
Katrai partijai ir savi vēlētāji, kuri diezgan cieši turas pie šīs partijas pat tad, ja tā partija kaut kādā mērā dara lietas, kurām viņi nepiekrīt. Un – jā, vienā brīdī tas Siliņas kundzes valdības beigu posms daudzos radīja diezgan lielu kritiku, arī tādos ilglaicīgos Vienotības vēlētājos, bet es domāju, ka tagad tas ir lielā mērā mazinājies jau apspriesto iemeslu dēļ.
Par personālijām runājot – jā, es domāju, šī ir diezgan akūta problēma Vienotībai, jo vai nu ir jāatgriežas pie vecās gvardes jeb tiem, kuri ir bijuši iepriekš, un tur mēs jau arī esam dzirdējuši, ka gan Anda Čakšas kundze tiek piesaukta, lai gan viņa nav nemaz tik ilglaicīga partijas biedre, bet viņai varbūt ir tas līdera talants, lai gan dažāda bijusi tā pieredze, gan izskan tādi galīgi no āra nākuši cilvēki, kuri nav īsti partijas biedri bijuši. Jebkurā gadījumā, es domāju, tā situācija ir tāda, ka mēs, skatoties uz Vienotību, neredzam šobrīd tādus spilgtus līderus, ja runa nav par to veco gvardi, dažādiem bijušajiem ministriem. Acīmredzot Vienotībā šobrīd ir problēma, ka pavisam harismātisku līderi, kurš patiešām varētu asociēties ar premjera posteni, šobrīd ir diezgan grūti uzreiz iedomāties.
Kad jūs runājat par harismu, es nevaru nepajautāt par jauno premjerministru Kulbergu. Un es te negribu izklausīties, ka man attiecībā uz viņu būtu kādas rozā brilles, ticiet man – nē, bet viņš premjera komunikācijā ir ieviesis tādus svaigus elementus, kuri neizskatās iestudēti. Un tas, ka soctīklos un no atsevišķiem kritiķiem nāk pārmetumi, ka tās Kulberga ikvakara videoatskaites ietver arī tādu panaivu brīnīšanos par lietām, kas profesionālam politiķim ir pašsaprotamas, arī viņam tikai nāk par labu, jo parāda, ka viņš nav sistēmas cilvēks, kas šajā brīdī ir pozitīvi.
Un otra lieta, ko es gribētu uzsvērt – tur ir cilvēcīgums. Viņš ļoti labi spēj tā vienkārši un ļoti cilvēcīgi reaģēt uz lietām. Jo, mēs atceramies, ar kameru ir staigājuši arī citi, piemēram, Artuss Kaimiņš, bet tas bija negatīvas emocijas raisoši. Šajā gadījumā bieži vien tās Kulberga reakcijas, komentāri un kaut kāda situācijas analīze – tie ir tādi cilvēcīgi saprotami, tajā pašā laikā es neteiktu, ka tie būtu kaut kādi primitīvi vai apkaunojoši, kad mēs jau varētu teikt «ak mans dievs, nu kā tā var!». Drīzāk tajos Kulberga ikdienas video var saskatīt izbrīnu, ar kādu mēs gandrīz ikkatrs ikdienā izturamies kaut kādās situācijās, un, es domāju, tā ir tā viena lieta, kā mūsu elitei kādu laiku jau pietrūkst – spēju vienkārši sarunāties, nevis «es esmu premjers un runāju ļoti gudrām un iemācītām frāzēm», bet «es spēju ar sabiedrību sarunāties cilvēciskā veidā». Un tas ir tas, kas, manuprāt, šeit nostrādā.
Nujā. Te piemērs ir nu jau bijušais aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie), kurš neba jau nu bija tik slikts ministrs, bet kura runas maniere un savādās birokrātiskās, līdz ar to neko nepasakošās teikumu konstrukcijas tracināja pat tos, kuri viņu neapkaroja. Un šis ir pretstats.
Jā, precīzi. Un tagad, redzot jauno aizsardzības ministru Raivi Meļņa kungu un to, kā viņš par to drona notriekšanu pateica burtiski trijos vārdos, likās – jā, to mēs arī gaidījām! Nevis tu mēģini kaut kā riņķī un apkārt, bet tā ļoti skaidri un vienkārši pateikt.
Ja mēs uz brīdi attālināmies no konkrētām personālijām un partijām uz kopskatu, kā tās partijas šobrīd ir izkārtojušās, vai nesanāk, ka, skatoties uz jauno valdību, mēs ar lielu varbūtību redzam jau nākamās – pēcvēlēšanu koalīcijas – atspulgu? Protams, ņemot vērā, ka ZZS ir ļoti problemātiska situācija reitingos un arī JV pārstāvība ar lielu varbūtību saruks. Iezīmējas viens pols, kurā ir tie, ar kuriem neviens valdību netaisīs – LPV un Suverēnā vara, un otrs pretpols, kurā ir Progresīvie, ar kuriem arī vairums jaunās koalīcijas partiju solās kopā neiet, tikai jau citu iemeslu dēļ. Un tad pa vidu mēs dabūjam esošo koalīciju un, iespējams, vēl kādas balsis. Un otrs moments – vai šī jaunā koalīcija arī neļauj nojaust to, uz ko jau ilgstoši norādīja reitingi, proti, nākamā Saeima var būt konservatīvāka nekā šī?
Nu, tur noteikti ir jāskatās situācija, izdalot tomēr katru partiju atsevišķi. Ja mēs skatāmies uz Apvienoto sarakstu, ir skaidrs, ka viss notikušais – tā nenoliedzami ir viņu veiksme un iespēja, kas viņiem pavērās, jo premjers ir tas, kurš tevi iznes priekšplānā. Tāpēc varam prognozēt, ka viņu reitingi tikai kāps, ja, protams, nenotiks kaut kas ārkārtējs, lai gan laiks līdz vēlēšanām ir tik īss, ka diez vai tur kaut kas tāds vairs varētu savērpties.
No otras puses, šajā konservatīvajā valdībā ir vairāki kaut kādā ziņā līdzīgi spēki. Un te ir jautājums, piemēram, vai Nacionālajai apvienībai izdosies iezīmēt savas pozīcijas un parādīt, ar ko tad viņi ir atšķirīgi no Apvienotā saraksta, kas arī ir nacionālkonservatīvi, galu galā no ZZS, kas arī ir nacionālkonservatīvi. Un tāpēc tas tieši tikpat lielā mērā ir ZZS jautājums – kā parādīt, ka tieši viņi ir tie, par kuriem vajag balsot. Jo principā tam nacionālkonservatīvajam vēlētājam ir ļoti daudz opciju, no kā izvēlēties, un tas nezināmais ir, vai balsis starp šīm partijām sadalīsies samērā vienlīdzīgi vai, piemēram, AS izdosies izraut pārliecinošu vairākumu, tāpēc ka viņi šobrīd ir ieguvuši premjera posteni un galveno lomu valdībā.
Un vēl, kas jāņem vērā – šī valdība ir izveidota uz principa, uz kāda tā nekad nevarēs tikt izveidota pēc vēlēšanām, proti, uz šī vienmērīgā kūkas sadalīšanas principa, kur katram ir vienāds gabaliņš jeb četras koalīcijas partijas ar četriem amatiem katram. Pēc vēlēšanām, kad valdību veido normālos apstākļos, valdībā lomas un amati vienmēr tiek sadalīti proporcionāli vēlēšanās gūtajiem rezultātiem. Līdz ar to šī ir tāda mākslīgi izveidota konstrukcija kā tāds pagaidu variants, kas ir iespējams tieši tāpēc, ka tur ir iebūvēts šis četri reiz četri princips, bet kas nav savienojams ar uz pēcvēlēšanu rezultātiem būvētu valdības koalīciju. Pēc vēlēšanām tas, kuram būs visvairāk deputātu mandātu, arī diriģēs parādi un pārējie ieņems tādas vietas, kādas viņiem pienāksies pēc rezultātiem. Un tad ir jautājums – ja pēc rezultātiem sanāks, ka bez tiem Progresīvajiem nevarēs iztikt, tad atgriezīsimies pie paša sākuma – kurš ies ar viņiem kopā un kurš neies, kurš vilks sarkanas līnijas un kurš nevilks?